Rainis “Iļja Muromietis” (1923). Anotācija

TipsTeksts
Valodalatviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/66146
AutorsCīrule, Astrīda, 1948-
Oriģināla radīšanas datums2015
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Kopsavilkumi
SaiteIlja Muromietis : krievu traģēdija 5 cēlienos - Rainis, Jānis, 1865-1929 - [1923]
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/66146/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Šveice
Latvija
Biļinas
Kijevas Krievzeme
Владимир, великий князь Киевский, ap 956-1015
Baltijas jūra
Anša Gulbja izdevniecība
Latvijas Nacionālais teātris
Amtmanis-Briedītis, Alfreds, 1885-1966
Smiļģis, Eduards, 1886-1966
Dailes teātris
Lieldidžs, Uldis, 1933-
Artmane, Vija, 1929-2008
Ilja Muromietis : krievu traģēdija 5 cēlienos
J. Raiņa Induls un Arija : jaunības traģedija 5 cēlienos
Objekta teksts
Rainis "Iļja Muromietis" (1923)

Traģēdiju "Iļja Muromietis" Rainis aizsāk Šveicē un pabeidz pēc atgriešanās Latvijā. 1912. gadā viņš pievēršas krievu biļinu studijām, bet darbs pie lugas sākas 1915. gadā. Tas turpinās ar vairākiem ilgiem pārtraukumiem līdz noslēgumam 1922. gadā. No biļinu grāmatas traģēdijai Rainis izmanto galvenokārt Kijevas biļinu ciklu. Tas stāsta par Iļjas Muromieša dzīvi un varoņdarbiem. Rainis saskata viņā tuvību ar sevi: "Iļja sāk savu gaitu jau kā piedzīvojis vīrs, trīsdesmit gadus vecs; arī man bija lemts sākt darbu tajā pašā vecumā, vai brīnums, ka Iļja man rēgojās kā paraugs? vai brīnums, ka grūtsirdīgi skan dziesma par bēdu:

Kur tu radies, bēda? Kur tu izcēlies?

Kad mēs sākām darbu, jau pusmūžā, tad zinājām, kur bēda cēlās: jau mūža pirmā puse bija mums to teikusi. Bet otrā puse mums vēl daudz piemācīja klāt: mēs zinoši gājām pretī savam darbam un liktenim, bet tomēr gājām." Rainis lugā pārņēmis lielāko daļu biļinu tēlu. Pretstatā "Indulim un Ārijai", kas ir jaunības traģēdija, "Iļju Muromieti" Rainis nosauc par vecuma traģēdiju. Lugas centrā ir atbrīvošanās cīņas tēma, kuru dzejnieks paceļ filozofisku vispārinājumu līmenī. Līdzīgi Lāčplēsim Iļja ir visu apspiesto aizstāvis un cīnītājs pret visu ļaunumu. Izstaigājis plašo Krievzemi ar varoņdarbiem un atgriezies kņaza Vladimira galmā, Iļja saprot, ka nav atvieglojis tautas postu un likvidējis zemes smagumu. Viņš nav domātājs, bet spēkavīrs, kas meklē savam spēkam atbilstošu darbu. Viņš nespēj tālāk augt, kļūst paštaisns, un viņa spējas ir izsmeltas. Iļjas traģēdija ir nespēja attīstīties un saprast nākotni. To viņam saka dēls Vanadznieks, kuru Iļja dusmu uzplūdā pārplēš vidū pušu:

"Mazs tu tapi, tēvs, tu nespēj augt: -

Rītu nesaņēmi, kad nāk rīts, tavs dēls, -

Tur tev vaina, tur tev mērķis zūd un darbs."

To Iļjam atgādina arī Latigora, kuras vārds saistās ar latirakmeni, kas nozīmē dzintaru un saistību ar Baltijas jūru. Viņa simbolizē jaunu garīgo kultūru, aicina Iļju mainīties, virzīties sevī. Latigora ir Spīdolai radniecīgs tēls. Traģēdijas noslēgumā varonis iet bojā, nepiepildījis savus ideālus. Pēc likteņa nolikuma Iļja kaujā nevar krist. Viņš sastingst akmenī, pa kuru rit asaru lāses. Rainis senajā episkajā folkloras materiālā ievija jaunu jēgu. Šī traģēdija ir pēdējais Raiņa pabeigtais dramatiskais darbs, kurā filozofiskās domas dziļums apvienojas ar dramatisku spēku.

Traģēdija "Iļja Muromietis" izdota Anša Gulbja apgādā 1923. gadā. Atšķirībā no citām lugām, traģēdijas skatuves ceļš ir īss. Šī darba iestudēšana prasa lielu aktieru ansambli, plašu iestudējumu un spēju koncentrēt apjomīgo traģēdijas tekstu. Savukārt krievu biļinu viela ne vienmēr piesaista publikas interesi. Pirmizrāde notiek Latvijas Nacionālajā teātrī 1928. gadā Alfrēda Amtmaņa-Briedīša režijā. Otrais ir Eduarda Smiļģa iestudējums Dailes teātrī 1962. gadā ar Uldi Lieldidžu Iļjas un Viju Artmani Latigoras lomā.