Rainis, Jānis, 1865-1929

rainis

Rainis (Jānis Pliekšāns, 1865-1929) — izcils latviešu dzejnieks, dramaturgs, žurnālists un kultūras darbinieks, filozofs un politiķis. Tā ir personība ar milzīgu garīgās enerģijas un radošās darbības amplitūdu. Latvijas vēsturē viņam ir paliekoša nozīme kā vienam no redzamākajiem savas tautas kultūras un nacionālās identitātes veidotājiem Latvijas neatkarības izcīņas laikmetā.

Jānis Pliekšāns ir dzimis 1865. gada 11. septembrī Sēlijā, Dunavas pagasta Tadenavas pusmuižas Varslavānu mājās. Viņa tēvs nomā un apsaimnieko pusmuižas, tādēļ ģimene bieži maina dzīvesvietas, un nākamā dzejnieka bērnība un pusaudža gadi paiet Tadenavas, Randenes un Berķeneles pusmuižās Sēlijā un Vasiļovā, kā arī Jasmuižā Latgalē. Viņš mācās Grīvas vācu skolā (1875-1879) un Rīgas pilsētas ģimnāzijā (1880-1884). Izglītību Jānis Pliekšāns turpina Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē (1884-1888). Pēc studiju beigšanas viņš kļūst par avīzes “Dienas Lapa” redaktoru (1891-1895) un aktīvi iesaistās sabiedriskajā dzīvē. Šajā laikā viņš iepazīstas ar dzejnieci Aspaziju, un viņu dzīves ceļi turpmāk rit kopā. 1897. gadā, strādājot par juristu Paņevežā, Rainis tiek apcietināts sakarā ar apsūdzību par piederību slepenai pretvalstiskai organizācijai “Jaunā strāva”. Atrodoties Liepājas un Rīgas cietumā, viņš turpina iesākto darbu pie Johana Volfganga fon Gētes “Fausta” latviskošanas un ar Aspazijas palīdzību to pabeidz 1897. gadā. Pēc tiesas sprieduma viņš uz pieciem gadiem tiek izsūtīts uz Pleskavu un Slobodsku (1898-1903). Pirms viņa izsūtījuma 1897. gada 21. decembrī dzejnieki salaulājas. Izsūtījuma laikā Rainis turpina nodarboties ar pasaules literatūras klasisko lieldarbu tulkošanu latviešu valodā un izdod pirmo dzejoļu krājumu “Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903). Pēc atgriešanās no trimdas viņš aktīvi piedalās 1905. gada revolūcijā, šajā laikā viņš izdod otro dzejas grāmatu “Vētras sēja” un sacer drāmu “Uguns un nakts”. 1905. gada 31. decembrī Rainis ir spiests emigrēt, un abi dzejnieki dodas uz Šveici. Emigrācijas laikā Kastaņolā līdzās Lugānas pilsētai tapuši viņa labākie darbi — dzejoļu krājums “Gals un sākums” un daudzas drāmas — “Zelta zirgs”, “Indulis un Ārija”, “Pūt, vējiņi”, “Spēlēju, dancoju”, “Jāzeps un viņa brāļi” un citas. Dramatiskajā poēmā “Daugava” Rainis kā viens no pirmajiem aicina veidot neatkarīgu Latvijas valsti. 1920. gadā Rainis kopā ar Aspaziju atgriežas Latvijā un no jauna aktīvi iesaistās politikā. No sociāldemokrātu saraksta viņš tiek ievēlēts Satversmes sapulcē (1920) un pirmajās trīs Saeimās (1922, 1925, 1926). Rainis ir Dailes teātra līdzdibinātājs, Nacionālā teātra direktors (1921-1925), izglītības ministrs (1927). Šajā laikā viņš arī turpina literāro darbu. Viņa devums latviešu kultūrā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni (1925).

Rainis sacerējis 20 dzejoļu krājumus un 15 drāmas. Šobrīd pilnīgākais viņa literārā mantojuma apkopojums ir “Kopoti raksti” 30 sējumos (1977-1986) un izdevums “J. Raiņa tulkojumi” 4 sējumos (1989-1990). 2004. gadā veiktajā aptaujā par 100 visu laiku ievērojamākajām Latvijas personībām Rainis tika ierindots 9. vietā.

 


Kolekcijas objekti

59
Darbi

156
Darbu anotācijas

46
Vēstules

157
Dokumenti

458
Fotogrāfijas

8
Audio / Video

Rainis, Jānis, 1865-1929
1920
Rainis, Jānis, 1865-1929
[1924]
Rainis, Jānis, 1865-1929
1935
Rainis, Jānis, 1865-1929
[1920]

Lūdzu, uzgaidiet...