Jānis Rainis “Spēlēju, dancoju” (1919). Anotācija

TipsTeksts
Valodalatviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/66512
AutorsCīrule, Astrīda, 1948-
Oriģināla radīšanas datums2015
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Kopsavilkumi
SaiteJ. Raiņa Spehleju, danzoju-- : welnu nakts peezos zehleenos - Rainis, Jānis, 1865-1929 - 1923
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/66512/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Šveice
Pirmais pasaules karš, 1914-1918
Ziedonis, Imants, 1933-2013
Anša Gulbja izdevniecība
Latvijas Nacionālais teātris
Smiļģis, Eduards, 1886-1966
Dailes teātris
Liepiņš, Harijs, 1927-1998
Artmane, Vija, 1929-2008
Šneidere, Mudīte, 1934-
Skulte, Ādolfs, 1909-2000
Kalniņš, Imants, 1941-
Iļģi (mūzikas grupa)
Stiebra, Roze, 1942-
J. Raiņa Spehleju, danzoju-- : welnu nakts peezos zehleenos
Brīvības sakta
Iļģi (mūzikas grupa)
Spēlēju, dancoju pēc grupas "Iļģi" mūzikas ieraksta.
Objekta teksts
Rainis "Spēlēju, dancoju" (1919)

Luga "Spēlēju, dancoju" sacerēta īsā laikā 1915. gadā Šveicē. Darbam dots virsraksts - "velnu nakts", un tās pamatā likts folkloras materiāls - pasakas un teikas. Īstu dzīvi luga sāk, iegūstot melodiju un darba nosaukumu: "kādā laimīgā dienā atskanēja arī no senas, senas pagātnes, no bērnības kāda meldija - dzērāja spēlmaņa dziesma, un no šīs burvju dziesmas viss piepeši atdzīvojās un salikās pats darbīgā vienībā," atceras Rainis. Luga top kara laikā, un Rainis tēlo tautas ceļu caur nakti uz jaunu rītu. Darbība sākas kāzu dienā, kad ierodas vecais mirušais kungs, dejo ar līgavu, izsūc asins lāses, un viņa pakrīt mirusi. Glābt Leldi dodas spēlmanis Tots. Kapi, velnu rija - tas ir cīņas ceļš viņas atdzīvināšanai. Darbība noslēdzas rītā, saulei lecot. Lelde ir izglābta, bet viņas dzīvei nepieciešamas trīs ziedotas asins lāses. Tots ziedo savu dzīvi, lai dzīvotu Lelde. Rainis par lugas rakstīšanu stāsta: ""Spēlēju, dancoju" ir sacerēta kā sava veida humora luga. Laiks mūsu tautai ar jauno valsts ideju bija tik traģisks, izejas nebija nekādas, no visām cerībām bija tik pilnīgi jāatsakās, ka garam palika pāri: visas lielā pārvarīgā ienaidnieka varas, tāpat kā visu dzīvi, ņemt tikai kā rotaļu: lielākās, augstākās būtības priekšā viss saraucas un top viegls. Tikai brīvs gars tā spēj skatīties uz visu, un šinī lielā humorā gars uzvar, bet pats aiziet." Lugas centrā izvirzās spēlmanis Tots, kas iemieso tautas drosmi, ideālus un garīgu spēku, lai uzveiktu posta nakti. Tomēr darbs pāraug konkrēta laika ietvarus, un dzejnieks risina tēmu par mākslas, garīgā un ētiskā faktora lomu tautas dzīvē. Rainis liek skanēt Tota dziesmai kā atbalsij no cita laika un kļūt par atbalsi nākotnei, bet Totam ir jāaiziet. Vai tā nav netaisnība? Kāpēc "iet tā spēlīt pušu"? Šo jautājumu centies risināt arī Imants Ziedonis esejā "Spēlēju, dancoju": "Katrs cilvēks, katrs sevi radošs cilvēks aiziet kā jauneklis (vēl ne puse mūža). Mēs nezinām, kad viņš novecosies un vai vispār novecošanās ir iespējama. Nav vecuma vārdu. Ir atjaunošanās lielais brīnums."

"Spēlēju, dancoju" izdota Anša Gulbja apgādā 1919. gadā. Lugas pirmizrāde notika 1921. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī. Par īpašu notikumu jāuzskata Eduarda Smiļģa iestudējums Dailes teātrī 1956. gadā (Tots - Harijs Liepiņš, Lelde - Vija Artmane, Mudīte Šneidere), kurš dzīvoja uz skatuves vairāk nekā divdesmit gadu. Šī luga dzīvo arī dažādos citos mākslas veidos - Ādolfa Skultes balets "Brīvības sakta" (1951), Imanta Kalniņa opera "Spēlēju, dancoju" (1977), Iļģu mūzika (2002) un animācijas filma "Spēlēju, dancoju" (Roze Stiebra, 2007).