Rainis “Gals un sākums” (1912). Anotācija

TipsTeksts
Valodalatviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/66144
AutorsCīrule, Astrīda, 1948-
Oriģināla radīšanas datums2015
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Kopsavilkumi
SaiteGals un sahkums : weena rituma seemas-dseesma - Rainis, Jānis, 1865-1929 - 1912
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/66144/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Šveice
Sanktpēterburga (Krievija)
Anša Gulbja izdevniecība
Berelis, Guntis, 1961-
Sanskrita dzeja
Gals un sahkums : weena rituma seemas-dseesma
Objekta teksts
Rainis "Gals un sākums" (1912)

Dzejoļu krājuma veidošanas iecere radusies 1907. gadā Šveicē un lielākā daļa dzejoļu sacerēti laikā no 1910. līdz 1912. gadam. Tomēr krājumā iekļauti arī senāki dzejoļi, sākot pat no 1901. gada. Dzejoļu krājums iznāk 1912. gada beigās Pēterburgā Anša Gulbja izdevniecībā. Rainis "Galu un sākumu" uzskata par savu vispersoniskāko un filozofiskāko grāmatu un nosauc par "ziemas dziesmu". Guntis Berelis to raksturo kā grāmatu ar latviešu literatūrā vēl nebijušu vērienīgumu, ko varētu apzīmēt ar jēdzienu "aptvert neaptveramo". Viņš uzskata, ka "krājums jāuztver kā vienots veselums - faktiski tas ir poētisks, mītiskajā pasaules skatījumā sakņots pasaules modelis, turklāt šis modelis nebūt nav statisks - tā nav pasaules "fotogrāfija", drīzāk "Gals un sākums" ir mēģinājums izteikt vārdos pasaules kustību un mainību. "Gala un sākuma" nodaļas atdalītas nevis ar virsrakstiem, bet ar moto, kurā variējas viena un tā pati frāze: "Es ritu, ritu." Šī frāze dažādos kontekstos pamazām pārtop par mūžīgās kustības, mūžīgās mainības metaforu - un vienlaikus šī mainība ir arī Raiņa ētiskais ideāls: "Es ritu, ritu, / ņemot un dodot topu par citu - / Vēl ritu." Krājuma uzbūvi ietekmējusi senā sanskrita poētika. Tā desmit nodaļas ievada "Atjēgšana", kuru Rainis nosacīti skaidro: "cilvēks atjēdz, apzinās nepieciešamību meklēt savas esības jēgu". Tam seko septiņas nodaļas, kas apvienojas centrālajā daļā "Meklēšana". Šīs nodaļas ir loki: pagātne, daba, mīla, darbs, sāpes, nāve, vientulība. Rituma pantiņā iekodētas septiņas krāsas, skaņas, vaiņagi. Noslēdzošās nodaļas Rainis nosauc par "Atrašanu'. Liriskais varonis, izgājis caur septiņiem lokiem, atrod "dvēseli - dzīves dziņu" un "kosmosu - lielo pasauli". Esības jēgu Rainis saskata abu saskaņā - "dvēsle sevi pielīdzina kosmosam, aug līdz bezgalībai, dara kosmosu sev līdzīgu, dodot viņam cenšanos un apziņu - dvēseli". Tas veido nebeidzamu esības loku, kurā nāve ir tikai viens no rituma posmiem ceļā uz saskaņu. Tieši ar šo krājumu Rainis pārliecinoši izveido filozofiskās lirikas paraugu, kurš sevī apvieno intelektuālo un emocionālo līniju.