Jānis Rainis “Tie, kas neaizmirst” (1911). Anotācija

TipsTeksts
Valodalatviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/64417
AutorsCīrule, Astrīda, 1948-
Oriģināla radīšanas datums2015
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Kopsavilkumi
SaiteTee, kas neaismirst : rudens dseesma - Rainis, Jānis, 1865-1929 - [1911]
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/64417/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Šveice
Kastanjola (Lugāno, Šveice)
Tičīno (Šveice)
Krievija Vēsture Revolūcija, 1905-1907
Latvija
Dzirciemnieki (izdevniecība)
Byron, George Gordon, barons, 1788-1824
Pellico, Silvio, 1789-1854
Michelangelo Buonarroti, 1475-1564
Carducci, Giosuè, 1835-1907
Mazzini, Giuseppe, 1805-1872
Rousseau, Jean-Jacques, 1712-1778
Tee, kas neaismirst : rudens dseesma
Objekta teksts
Rainis "Tie, kas neaizmirst" (1911)

Dzejoļu krājums "Tie, kas neaizmirst" sacerēts no 1908. līdz 1910. gadam Šveicē, Kastaņolā vai "pa ceļojumiem Tičīnas kantona kalnājos, tādēļ dzejoļos tik daudz kalnu ainu un kalnu tēlojumu," skaidro Rainis. Ir beidzies reakcijas laiks pēc 1905.gada notikumiem, un Latvijā ir atsākusies ikdienas materiālā dzīve. Krājums iznāk "Dzirciemnieku" izdevniecībā 1911.gada sākumā. Tas atspoguļo emigrantu izjūtas, un Rainis to nosauc par "Rudens dziesmu". "Ir bijuši un būs vienmēr tie, kas neaizmirst. Tie ir dzīvā vēsture, kas atmiņu dzeļ. Kad dzimtene aizmirst savu nākotni, tie to neaizmirsīs, - tie ir dzīvā nākotne, kas dziņu dzeļ. Un tie paši ir bijuši un būs vienmēr tie, kurus dzimtene izraidīs no sevis, jo viņi nesīs garīgu dzīvību, kādu vēl nespēj dzimtene dzīvot, bet bez kuras tomēr viņai nau nākotnes. Tie ir tie paši, kuri zaudē tēviju un atrod pasauli, zaudē sevi un atrod cilvēci …" dzejnieks raksta dzejoļu krājuma priekšvārdā. Īpatnēju kolorītu krājumam piešķir daudzie moto, kas ņemti no cittautu dzejnieku - Dž.Bairona, S.Pelliko, B.Mikelandželo, Dž.Karduči, Dž.Madzīni, Ž.Ž.Ruso darbiem. Nodaļa "Fatamorgāna" uzbur tālās dzimtenes ainu. Šeit iekļaujas pazīstamais dzejolis "Manu jaunu dienu zeme" gan latviešu literārajā, gan latgaliešu valodā. Dzejā organiski ievijas tautas dziesmas - latviešu, lietuviešu, igauņu. Visprecīzāk trimdinieku sajūtas pauž armēņu dziesmas rindas:

"Es izplatos kā tekošs ūdens,

Es eju no zemes uz zemi."

Par trimdinieku sajūtām liecina nodaļu nosaukumi - "Gaita bez ceļa", "Mērķi aiz mākoņiem". Noslēdzošajā nodaļā "Kalna galā" Rainis runā par kapu kalnā. Sansalvatores virsotnē ir apglabāts poļu emigrants, kurš vēlējies no augstā kalna saredzēt savu dzimteni. Rainis vēršas pie jaunatnes: "Bet tagad mana rudens dziesma jau izdziedāta. [..] Pēc rudens man jāiet atkal jaunā pavasarī. Kas nāks līdzi?" Dzejnieks ir gribējis atgādināt - "kas pagātni piemin, zin nākotni". Tas varētu noderēt visos laikos.