Jānis Rainis “Klusā grāmata” (1909). Anotācija

TipsTeksts
Valodalatviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/64045
AutorsCīrule, Astrīda, 1948-
Oriģināla radīšanas datums2015
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Kopsavilkumi
SaiteKlusā grahmata : dsejas - Rainis, Jānis, 1865-1929 - 1909
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/64045/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Šveice
Krievija Vēsture Revolūcija, 1905-1907
Latvija
Horācijs, 65-8 p.m.ē.
Sanktpēterburga (Krievija)
Klusā grahmata : dsejas
Wehja nestas lapas : dsejoļu krahjums
Objekta teksts
Rainis "Klusā grāmata" (1909)

"Klusās grāmatas" dzejoļu lielākā daļa sacerēta 1907. un 1908. gadā, Rainim dzīvojot emigrācijā Šveicē. Dzejnieks plāno plašāku darbu par notikušo revolūciju. Tas ietvertu gan "1905. gada epu", gan lirikas krājumu. Uzskatot, ka vēl nav pienācis laiks episkam skatījumam uz nesenajiem notikumiem, Rainis nolemj vispirms publicēt dzejoļu krājumu. Tā būtu "spīts grāmata", "grāmata ar melnām lapām", kurai cauri vijas sarkans pavediens. ,, "Kl.gr." ir dokuments par pirmām cīņām neatkarīgās, brīvās Latvijas valsts labā," saka Rainis. Gatavojot trešo, pilno grāmatas izdevumu 1921.gadā, viņš secina: "Ja Horaca vārds ir patiess, ka grāmatām ir savi likteņi, tad "Klusās grāmatas" liktenis ir sevišķi raibs. Viņa rakstīta reakcijas vissmagākā laikmetā 1907. un 1908. gados, kad mūsu zemi un tautu mīdīja un dedzināja vācu baroni un krievu birokrāti - tās saucās soda ekspedīcijas - un mūs sodīja par to, ka iedrošinājāmies būt par cilvēkiem un runāt par brīvību. Nāves klusums bij noskaņa visam, kas vēl bij dzīvs; apdegušas miesas un asins tvans bij atmosfēra, kurā vajadzēja elpot visam, kas vēl bij dzīvs. "Klusā grāmata" atskan no šīm briesmām, un tomēr tai vajadzēja būt klusai." Saprotot, ka Latvijā neizdosies saņemt cenzūras atļauju, grāmatu nolemj publicēt Pēterburgā, apgādā "Imanta". 1909.gada vasarā "Klusā grāmata" tiek iespiesta. Tomēr tūlīt pēc iespiešanas uz Pēterburgas preses komitejas ziņojuma pamata ar prokurora rīkojumu izdevumu tipogrāfijā apķīlā. Pēc tiesas prāvas, kas ilgst pusotru gadu, 1911.gada aprīlī grāmatai ir piespriests "nāves sods". To iznīcina, saplēšot gabalos. Tā "Klusā grāmata" piedzīvo tādu pašu likteni kā daudzi 1905.gada cīnītāji. Šodien šis izdevums kļuvis par bibliogrāfisku retumu, jo saglabājušies tikai tie eksemplāri, ko tipogrāfijas strādniekiem izdevās izglābt. Dzejnieks vēlāk rakstīja, ka: "Pirmais "Kl. gr." Izdevums bija viens no visskaistākiem manu grāmatu izdevumiem." 1910.gadā krājumu izdod no jauna. Ir izņemti daudzi aizliegtie dzejoļi un krājums iegūst nosaukumu "Vēja nestas lapas". Rainis atzīst, ka "vaļējās dziesmu lapiņas aiznestas no vēja projām, ka grāmatiņa saplosīta, ka priedes nolauztas, ka laiks, bailīgi ierāvies alā, nekustas." Krājuma priekšvārdā izskan viņa pārliecība: "Ar visām sērām man neviļus jāsmejas. Vai tad tas tur alā ir laiks? Tas jau ir gļēvums. Laiks neietilpst nekādā alā; viņš stāv brīvā gaisā, kalna galā un griež savu lielo riteni, ka vaļējās lapiņas klīst vien. Vai nemanāt, ka ritenis pārvar nāves punktu? Ka lēni pārvēršas ikdiena par svētdienu? Lai klīst lapiņas vējā, lai cik maz jūs viņas uzlasāt - viņas ir zīmes no bijušās un - nākamās svētdienas." Pārejas laika dzeja, kad "tagadne tukša, nākotne tāla" ir aktuāla dažādos laikos. Tā liek saglabāt cerību, turēties pie vārda "tomēr" un izturēt smagās ikdienības apstākļos. Tieši ""Klusās grāmatas" melnajās lapās gruzdēja cerība nākotnei ilgajos okupācijas gados.