Raiņa vēstule Aspazijai Jelgavā 1896. gadā, ne vēlāk par novembra sākumu : teksts un komentāri

TipsTeksts
Valodalatviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/63784
AutorsRainis, Jānis, 1865-1929
Oriģināla radīšanas datums1896
AprakstsVēstules transkribētais teksts, tulkots un komentēts.; Sastādītājs un komentāru autors Jānis Zālītis. Redaktore Sandra Zobena.
Līdzradītājs Zālītis, Jānis, 1951-; Zobena, Sandra
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Sarakste; Aspazija, 1865-1943 -- Sarakste; Vēstules
Organizācija, kurā atrodas oriģinālsMemoriālo muzeju apvienība
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/63784/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Jelgava (Latvija)
Aspazija, 1865-1943
Objekta teksts
Atvērt (XML)
Atvērt (XML)
Rainis Jelgavā 1896. gadā, ne vēlāk par novembra sākumu

Tu, mana saldā meitenīt, mans saulainais mīlulīt, ir taču taisnība, ka mēs vienmēr atdzimstam un ka mēs aizvien vairāk spējam attīstīties uz augšu. Tas jau ir, ko es vienmēr esmu meklējis - pilnīgi dzīvot. Un kaut arī mēs nonāktu pie vistālākās robežas.

Tu, mana saldā, man teici pusbēdīgi, puspārmetoši: vai tad neesot skaisti tā, kā tagad esot. Jā, tas ir skaisti. Brīnumskaisti. Bet laid man Tevi vēl vairāk sasniegt, Tevi vairāk saprast un vairāk cienīt. Ļauj man Tev atdarīt, Tev prieku sagādāt. Ar to es pats celtos. Vajag tikai viena pamata: ka Tu mani mīli. Tas visu pārspēj. Tam ir pat fizisks spēks, kas pārvar manu slimību. Es nupat dabūju Tavu vēstulīti un jau peldu svētlaimībā, kas no tās izplūst, ka Tu, mans saldais mīlulīt, no manis nebīsties. Nāks laiks, kad mums vairs nebūs jābīstas ne no kādiem partejiskiem pienākumiem. Kad mēs visu zināsim, visu sapratīsim un viss mums atvērsies mīlā, it kā priekš sava paša tēva. Ne vairs naidā, bailēs, lepnumā. Es Tevi agrāk nesapratu, tādēļ arī nevarēju ne Tev, ne sev ticēt. Zināšana absorbē ticību. Mans lielākais prieks nu ir, ka es Tevi esmu piedabūjis atvērties kā puķi. Tas tagad manī mājo, visas manas smadzeņu šūniņas, visa miesa un asinis mani velk pie Tevis uz vēl dziļāku iegremdēšanos Tevī. Un nu Tu, saldā meitiņ, arī sapratīsi, ka lielāku prieku man nespēsi dot, kā palīdzēt saprast visu Tavu būti. Tēlo sava rakstura īpašības, Tavas īpatnības, Tavas kustības un ko tās nozīmē, un kad Tu tās lieto. Tavu runas veidu, kur un kad Tu lieto. Kā piemēru no sevis es Tev atzīstu, es runāju gausi un stostoties, kad esmu piekusis. Lietoju dzēlīgu sarkasmu, ja man kaut kas ļoti sāp. Izliekos vienaldzīgs, ja mani kaut kas stipri ievaino. Tie gan maz izdevīgi piemēri, bet acumirklī nekas neiekrīt prātā.

Vēstule. Oriģināls nav atrasts. Pirmpublicējums D, 1931, 1. nr., 73.-74.lpp. (ar datējumu "1896. g."). Publicēta arī RuA, 119.-120.lpp. (ar datējumu "1896. g."); RKR, 19, 206.-207.lpp. (ar datējumu "1896. gadā, ne vēlāk par novembra sākumu").

Atvērt
Atvērt