Raiņa vēstule Aspazijai Rīgā 1895. gadā vai Jelgavā 1896. gadā, ne vēlāk par novembra sākumu : teksts un komentāri

TipsTeksts
Valodalatviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/63783
AutorsRainis, Jānis, 1865-1929
Oriģināla radīšanas datums1895
AprakstsVēstules transkribētais teksts, tulkots un komentēts.; Sastādītājs un komentāru autors Jānis Zālītis. Redaktore Sandra Zobena.
Līdzradītājs Zālītis, Jānis, 1951-; Zobena, Sandra
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Sarakste; Aspazija, 1865-1943 -- Sarakste; Vēstules
Organizācija, kurā atrodas oriģinālsMemoriālo muzeju apvienība
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/63783/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Rīga (Latvija)
Jelgava (Latvija)
Aspazija, 1865-1943
Dionīss (grieķu dievība)
Objekta teksts
Atvērt (XML)
Rainis Rīgā 1895. vai Jelgavā 1896. gadā, ne vēlāk par novembra sākumu

Mans saulainais zelta mīlulīt!

Nupat man mirdz pretī Tavas acis, un, jo vairāk es viņas skūpstu, jo vairāk viņas mirdz. Man šķiet, viņās ir asaras. Un, ko Tavi vārdi nepaspēja, Tavi skaidrākie jēdzieni, tas man atklājās kā pārvaroša parādība. Es ticu, ka es zinu - tas ir par daudz, tas mani pārvar.

Es esmu tik savāds, ka es spītēju, dusmojos un prasu, un, kad man tas tiek, tad es jūtos tik niecīgs un apkaunots. Tava pēdējā atnākšana mani pilnīgi satrieca. Tik mīļa, tik daiļa, tik laba Tu nekad vēl neesi bijusi - es tagad redzēju Tavu mīlu.

Man bij, it kā dievs dusmās par neticīgo būtu uzreiz atrāvis priekškaru no savas godības. Un neizmērojamais spožums šaubīgo gribētu iznīcināt. Mīlulīt, mans augstākais, mana godība. Kā lai es Tev atdaru, ar ko lai izpērku nevis to, kas es biju, bet kāds es pret Tevi biju. Kaut es varētu visu to ņemt atpakaļ līdz mūsu iepazīšanās pirmajai dienai. Saplosīt es sevi varētu, es varētu tūlīt mirt. Bieži man ir šīs domas bijušas. Bet es neko neesmu darījis, neko neesmu radījis, kas Tev prieku atnestu. Un tādēļ es savu uzdevumu sajūtu kā divkāršu. Priekš Tevis un Tevis dēļ priekš visiem cilvēkiem. Pacieties ar mani, mana dvēselīte. Viss jau nāks. Bet mans darbs ir ilgstošs, un man vajadzīgs daudz spēka, un es domāju par Tevi. Es gribēju algu bez pūlēm. Es gribēju pie Tevis būt un Tevi skūpstīt un skūpstīt kā nepiepildāms bakhants[1], - tas bija noziegums. Vai tad acumirklis pie Tevis nav tik daudz vērts, ka tas veseliem gadiem varētu gaismu un siltumu dot?

Bet kā gaviles manī skan, ka mēs drīz būsim kopā. Un Tevi varēšu skūpstīt priekš visiem gadiem, kas vēl nāks. Es jau jūtu - Tu sēdi man blakus un neļauj rakstīt, es dzirdu Tevi tik skaidri, Tavai balsij ir tik skaista skaņa, es nometu spalvu un guļu pie Tavām krūtīm. Ak, kaut jel svētdiena jau būtu klāt. Mana mīļā! Mana mīļā! Nupat, kad Tu šos vārdus lasi, manas rokas ir ap Tavu kaklu un es skūpstu Tevi līdz neprātam. Pa starpām rit arī asaras.

Mīlulīt, paņem zīmuli un uzraksti kaut vārdiņu. Es būšu tik laimīgs, un Tu to jutīsi.

Tavs, Tavs

Vēstule. Oriģināls nav atrasts. Pirmpublicējums D, 1930, 11. nr., 1322.lpp. (bez datējuma). Publicēta arī RuA, 105.-107.lpp. (bez datējuma); RKR, 19, 207.-208.lpp. (ar norādi "Rīgā 1895. vai Jelgavā 1896. gadā, ne vēlāk par novembra sākumu").

[1] Bakhants - no vārda "Bakhs", kas romiešu mitoloģijā (grieķiem - Dionīss) ir auglības un vīna dievs, viņam veltītajiem ritiem, bakhanālijām bija orģiju raksturs. Bakhants - tas, kurš piedalās orģijās, baudot vīnu un miesisku mīlestību.

Atvērt