Aspazijas vēstule Rainim Rīgā, 1894.gada maijs : teksts un komentāri

TipsTeksts
Valodalatviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/63772
AutorsAspazija, 1865-1943
Oriģināla radīšanas datums1894-05
AprakstsVēstules transkribētais teksts, komentēts.; Sastādītājs un komentāru autors Jānis Zālītis. Redaktore Sandra Zobena.
Līdzradītājs Zālītis, Jānis, 1951-; Zobena, Sandra
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Sarakste; Aspazija, 1865-1943 -- Sarakste; Vēstules
Organizācija, kurā atrodas oriģinālsMemoriālo muzeju apvienība
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/63772/
Saistītie objekti
Aspazija, 1865-1943
Rīga (Latvija)
Vasarsvētki
Fürecker, Christoph, 1615-1684 vai 85
Objekta teksts
Atvērt (XML)
Aspazija Rīgā 1894. gada maijā

Jūtas, kuras tagad mani pārņem, ir tādas, it kā krūtis būtu par šauru un psihe lauztos ar varu ārā un nomestu miesas smagumu, vai atkal visu manu miesu grib pārvērst par garu un dvēseli.

No pārplūstošas laimes es darīju, ko sen nebiju darījusi: es nometos ceļos sava Dieva priekšā, bet man nebija nekā viņam ko teikt. Viņš tikai redzēja asaras, spožas prieka asaras, - un viņš mani saprata, viņš noliecās un vilka mani pie savas tēva sirds.

Nelaimē - tad es esmu spītīga, cieta, stūrgalvīga. Tad es nekam neticu. Bet, kad esmu laimīga, tad man ir [tā], it kā kāds neizsakāmi mīļš tēvs mājotu virs zvaigznēm, kuram man jāpateicas, bezgalīgi jāpateicas.

Es jūtos kā no jauna piedzimusi un iedomājos sevi kā svarīgu personu, gandrīz kā svētu. Tāds svinīgums, tāda harmonija tad mājo visā manā būtē!

Man taisni ir tā ap sirdi - bet tas nu gan ir muļķīgi, ka Tev to stāstu. Es vēl biju mazs meitēns. Tā ap 8-ņiem vai 9-ņiem gadiem. Biju no pilsētas skolas pārbraukusi uz laukiem. Tas bij taisni Vasaras svētku svētdienā. Visi koki ziedēja pilnos ziedos: ābeles, ieviņas, visi itin balti.

Vasaras svētku rītu, itin agri, kamēr es vēl gulēju aizmigusi, kalpones bij appuškojušas manu gultu ar meijām, un, kad es acis atvēru, ap mani smaržoja bērzi, ieviņas, oši. Un caur drusciņ pievērtām acīm es varēju dzirdēt, ka blakus istabā mamma un visa saime sapulcējušies dziedāja: "Kā spoži spīd mans Jēzuliņš"[1], - tik vienkārši un atkal tik aizgrābjoši.

Ilgs laiks pēc tam ir aizgājis, un tomēr man tagad ir tā ap sirdi, it kā būtu atkal dzimtenē, būtu kā bērns - jauna un nevainīga.

Vasarsvētku rīts, ziedonis, bērzi, ieviņas, oši smaržo ap mani, un es dzirdu atkal svinīgo: "Kā spoži spīd mans Jēzuliņš, kā rīta zvaigznes spožumiņš..."

Ak, mans mīļais, tā es mīlu Tevi.

Tava dvēsele

Vēstule. Oriģināls nav atrasts. Pirmpublicējums D, 1930, 11. nr., 1328.lpp. (bez datējuma). Publicēta arī RuA, 84.-86.lpp. (bez datējuma); RGGr, 1977, 23.-25.lpp. (ar datējumu "[1894. gada] maijā").

[1] Populāra garīga dziesma; sacerējis Filips Nikolais, latviski pazīstama Kristofora Fīrekera tulkojumā.

Atvērt