Aspazija “Ziedu klēpis” (1911). Anotācija

TipsTeksts
Valodalatviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/63651
AutorsCīrule, Astrīda, 1948-
Oriģināla radīšanas datums2015
PriekšmetsAspazija, 1865-1943 -- Kopsavilkumi
SaiteZiedu klēpis - Aspazija, 1865-1943 - 1911
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/63651/
Saistītie objekti
Aspazija, 1865-1943
Šveice
Dzirciemnieki (izdevniecība)
Bārda, Fricis, 1880-1919
Ziedu klēpis
Saulains stūrits : liriska biografija
Objekta teksts
Aspazija "Ziedu klēpis" (1911)

Liriskās biogrāfijas otrās daļas "Ziedu klēpis" dzejoļi sacerēti Šveicē no 1908. līdz 1911.gadam. Tie top paralēli "Saulainam stūrītim". Grāmata iznāk "Dzirciemnieku" apgādā pašās 1911.gada beigās. "Ziedu klēpis" tieši turpina "Saulainā stūrītī" uzsākto stāstījumu par jaunās personības attīstības ceļu. Ir pienācis brīdis iziet no bērnības pasaulītes un saskarties ar pirmajām dzīves problēmām. Ja "Saulainā stūrīša" varonis izjūt sevi pilnīgā saskaņā ar dabu, tad "Ziedu klēpī" viņš sāk apzināties sevi kā visuma sastāvdaļu, kam paveras brīnumaina pasaule. Atbilstoši krājuma nosaukumam, tas sadalīts nodaļās ar ziedu vārdiem. Otrā nodaļā "Zilā puķe" skan ilgas un trauksme pēc nezināmā. Tā aizsākas ar dzejoli par romantiķu apdzejoto "zilo puķi". Tā ir simbols mērķim, kas, mūžam mainoties, aicina iet un to meklēt. Nodaļā "Papardes zieds" dzejniece tēlo dabu visdažādākajās emociju niansēs. Nodaļās "Vēja rozītes" un "Kaķu pēdiņas" koncentrēta mīlas lirika. Varones intīmo pārdzīvojumu pasaule ir trausla un netverama, mīla ir tikai etaps personības tālākā izaugsmē. Krājumu noslēdz nodaļa "Magones". Šeit jau dzīves alkas ved projām no visa vecā un tradicionālā. Personība droši saceļas pret apkārtējo dzīvi, jaunā spēka pārstāvis dodas plašajā pasaulē, lai meklētu tur savu īsto aicinājumu. Krājums tiek augstu novērtēts. Fricis Bārda 1912.gadā raksta: "Aspazija, bez šaubām, stāv tagad savas mākslinieciskās attīstības zenītā." "Liriskā biogrāfija" iezīmē ceļu Aspazijas lirikas tālākai attīstībai. "Ziedu klēpi" dzejniece veltījusi savai mātei:

"Ak, māmiņ!

Tās jūtas, kurās es līgoju,

Tā uguns, kurā es spīgoju,

Tā ņemta no Taviem skatiem!

Es savu kokli stīgoju

Ar Taviem sidraba matiem!"

Šajā krājumā tēlotās jūtas un to izpausmes dzejā ir šodien tikpat dzīvas kā pirms simts gadiem.