Aspazija “Zaudētas tiesības” (1895). Anotācija

TipsTeksts
Valodalatviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/63648
AutorsCīrule, Astrīda, 1948-
Oriģināla radīšanas datums2015
PriekšmetsAspazija, 1865-1943 -- Kopsavilkumi
SaiteZaudētas tiesības : drama 5 cēlienos : laiks: tagadne - Aspazija, 1865-1943 - 1895
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/63648/
Saistītie objekti
Aspazija, 1865-1943
Asars, Jānis, 1877-1908
Sudermann, Hermann, 1857-1928
Feminisms
Zaudētas tiesības : drama 5 cēlienos : laiks: tagadne
Vaidelote : drama iz leišu pagātnes 5 cēlienos
Gods : skatu luga tschetros zehleenos
Objekta teksts
Aspazija "Zaudētas tiesības" (1895)

Atšķirībā no drāmas "Vaidelote", luga "Zaudētas tiesības" runā par sava laika dzīvi un risina problēmas par sievietes vietu un lomu sabiedrībā. Lugas aizsākumi meklējami laikā, kad Aspazija strādā par mājskolotāju. Sākotnējais lugas nosaukums "Lupatu karaliene" pārtop "Antonijā", kuru dzejniece iesūta Rīgas Latviešu biedrības teātra komisijas rīkotajam konkursam. 1893.gadā viņa saņem ziņu, ka tā ieguvusi pirmo vietu ar noteikumu, ka dažas ainas jāpārstrādā. Top jaunais variants "Zaudētas tiesības", kurš parādās uz Rīgas Latviešu teātra skatuves 1894.gada 3.aprīlī, dažus mēnešus pēc "Vaidelotes" pirmizrādes. Galveno - Laimas lomu tēlo Jūlija Skaidrīte. Grāmatā drāma publicēta 1895.gadā. Izrāde izraisa nebijušu sabiedrības reakciju, polemiku un diskusijas. "Zaudētas tiesības" tēlo tipisku sava laika notikumu, un tās uzmanības centrā ir sociāli un morāli motīvi. Luga ir saasināts kliedziens pret dzīves netaisnību, pret vājo, neaizsargāto pazemošanu un iznīcināšanu. Darba centrā ir vienkārša meitene Laima, kura alkst pēc skaidrības un laimes. Diemžēl apstākļi piespiež viņu ne tikai smagi strādāt, lai uzturētu ģimeni, bet arī pazemo, liekot kļūt par bagātnieka Langarta mīļāko. Lai kā viņa cenšas izrauties no pazemojošā stāvokļa, liekulīgā sabiedrība to nepieļauj, neatstādama cerību atgūt pašcieņu un vietu dzīvē. Laima asi protestē pret pastāvošo morāli un netaisnību. Apzinoties, ka likums un tiesa viņu neaizstāvēs, Laima nošauj Langartu un izdara pašnāvību. Kaut arī drāma ir idejiski asa sava laika kritika, tomēr to nevar uztvert kā īstu reālisma darbu. Mākslinieciskā forma sadzīves vielu cenšas savienot ar romantiski sakāpinātiem raksturiem, patosa pilniem retoriskiem monologiem, tēlu dalījumu melnajos un baltajos. Kritiķis Jānis Asars 1904.gadā raksta: "Dzejniece nevar pilnīgi izteikties, rādot pasauli tikai dabīgā lielumā, bet viņai vajaga to palielināt, vajaga koturnu zem kājām, apžilbinošu krāsu uz paletes un ekstāzes apgaismojuma". Lugas vērtību un popularitāti nosaka jaunais, ko tā ienes latviešu dramaturģijā. Tik tieša un atkailināta patiesības tēlošana uz skatuves nebija pieredzēta. 1895.gadā sākas lugas uzvaras gājiens pa mazajām lauku skatuvēm. Tas izraisa asas diskusijas par reālisma jautājumiem latviešu literatūrā un dzejnieka lomu, par sievietes vietu sabiedrībā, par morāles jautājumiem dzīvē un mākslā. Tā saistās ar jau sākto diskusiju par Hermaņa Zūdermaņa lugu "Gods". Aspazija atbild, uzstādamās ar referātu "Tikumības jautājums lugā "Zaudētas tiesības"". Viņa noliedz, ka lugā runāts par sievietes emancipāciju, ko uztver kā netikumību. Laima savu ceļu neizvēlas, viņa ir upuris. Lai runātu par emancipāciju, jāmaina sabiedriskā kārtība un jānovērš tādas situācijas, kas sievieti pārvērš par upuri. Šodien lasīt "Zaudētas tiesības" ir pagrūti. Tā vairāk uztverama kā sava laika aktuāla kultūras parādība. Varbūt šodienas feminisma skatījuma atbilstošā interpretācijā tā var atdzimt no jauna.