Aspazija "Sarkanās puķes" (1897)
"Sarkanās puķes" ir pirmais Aspazijas dzejoļu krājums. Tas ir sastādīts jau 1895.gadā, taču dažādu ar izdošanu saistītu iemeslu dēļ grāmatas publicēšana aizkavējas. Dzejoļu krājums kļūst par vienu no ievērojamākajām parādībām 19. gs. 90.gadu literatūrā. Tas ir jauns pavērsiens latviešu lirikā. Pēc poētiskām ainām agrākā dzejā Aspazija ieved tajā spēcīgu, romantisku, lepnu un drosmīgu personību. Īpaša vērtība ir krājuma kompozīcija. Pirmo reizi dzejas grāmata veidota kā vienots darbs ar savu iekšējo dramaturģiju. Dzejas liriskais varonis tēlots pārtapšanas gaitā un dzīves jēgas meklējumos. Vilšanās ikdienas dzīvē nodaļā "Bez ideāla" un prasība pēc lieliem mērķiem raksturo krājuma sākumu. Nākamā nodaļa paver plaša diapazona jūtu pasauli ar mīlestību, kura pārvērš agrāko dzīvi. Seko fantāziju un sapņu pasaule nodaļā "Maldu ugunis", no kuras liriskais varonis dodas cīņu un kaislību virzienā. Krājuma noslēguma nodaļā dzejniece runā par nākotni, tās sabiedrību un mākslinieka lomu tajā. Sapņotājs pāraug cīnītājā. Dzejniece tēlo alkas pēc jauna laika, zem kura soļiem "sabrūk vecā pasaule". Krājumā iekļauta arī viņas atbilde Rūdolfam Blaumanim pēc viņa dzejoļa "Aspazijai" publicēšanas, kurā viņš aicina dzejai saglabāt savu vietu, jo tā nevar izmainīt pasauli. Aspazijas pozīcija ir aktīva, viņas spēks izaug no pašas dzejnieces meklējumiem un iekšējām cīņām. Viņas tēlotais nākotnes dzejnieks ir sava laika sirdsapziņa -
"Tas cilvēcei pats priekšgalā
Iet dzīves cīņā asā -
Un iepriekš laiku grāmatā
Tās nākamību lasa."
"Sarkanajās puķēs" neparasts ir sabiedrisko motīvu ciešs saistījums ar indivīda subjektīvajiem pārdzīvojumiem. Aspazija izmanto romantiķiem raksturīgos tēlus, kas piepildīti ar savas dvēseles izjūtām. Vēstulē Rainim 1899.gadā viņa raksta: "Manas krāsas ir lielākoties asinssarkanas." Tās ir iekrāsojušas arī trauksmainās "Sarkanās puķes".
