Raiņa vēstule Aspazijai Panevēžā,1897. gada 31. maijā : teksts un kometāri

TipsTeksts
Valodavācu; latviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/62672
AutorsRainis, Jānis, 1865-1929
AprakstsVēstules transkribētais teksts, tulkots un komentēts.; Sastādītājs un komentāru autors Jānis Zālītis. Redaktore Sandra Zobena.; No vācu valodas Raiņa vēstules tulkojusi E.Līce un Aina Leite.
Līdzradītājs Zālītis, Jānis, 1951-; Leite, Aina; Līce, E.; Zobena, Sandra
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Sarakste; Aspazija, 1865-1943 -- Sarakste; Vēstules
SaiteRaiņa vēstule Aspazijai Panevēžā,1897. gada 31. maijā - Rainis, Jānis, 1865-1929 - 1897-05-31
Organizācija, kurā atrodas oriģinālsMemoriālo muzeju apvienība
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/62672/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Panevēža (Lietuva)
Aspazija, 1865-1943
Pliekšāne, Dārta, ap 1828-1899
Rīga (Latvija)
Berlīne (Vācija)
Pliekšāne, Līze, 1854-1897
Jelgava (Latvija)
Stučka, Dora, 1870-1950
Liepāja (Latvija)
Kurzemes guberņa (Krievija)
Kauņas apriņķis (Lietuva)
Vācija
Andrejanoff, Victor von, 1857-1895
Goethe, Johann Wolfgang von, 1749-1832
Dravnieks, Jēkabs, 1858-1927
Fausts : traģedija : 2.d.
Vaidelote : drama iz leišu pagātnes 5 cēlienos
Vaidelote : drama iz leišu pagātnes 5 cēlienos
Saules meita : fantasija sechôs tehlojumôs
Zaudētas tiesības : drama 5 cēlienos : laiks: tagadne
Mājas Viesa Mēnešraksts : ilustrēts literārisks un zinātnisks laikraksts.
Baltijas Vēstnesis : politisks, sabiedrisks un literārisks laikraksts.
Objekta teksts
Rainis Panevēžā 1897. gada 31. maijā (12. jūnijā)

Liebling, es ging nicht anders an, ich muß gleich hier bleiben. Der Ispravnik ist so liebenswürdig mich in eigener Person hinzuleiten; sehen können wir uns jetzt nicht, aber später werde es schon angehen. Ich soll ein eigenes Zimmer haben, eigene Kost, Bücher, welche ich will u.s.w. Liebling, packe für mich d. Faust ein, dann etwa noch d. Vaidelote, und jedenfalls die Kritik u. alle Bücher u. Anmerkungen, die dazu gehören. Die Bücher kannst Du selbst mir sie führen mit einem Fuhrmann, oder auch zu Fuß, vielleicht macht das weniger Aufsehen. Was ich sonst noch nöthig habe, darüber werde ich später schreiben. Meine eigene Kleidung behalte ich auch. Man wird Dir jetzt alles Geld übergebe, das ich bei mir hatte, ebenso mein Pelzrock, meine Uhr, u. den Schlüssel vom Schreibtisch. Du kannst Mama beruhigen, daß ich nach Riga fahren mußte, sonst kannst Du das ja auch sagen. Im Übrigen bleibst Du vorläufig hier, u. Mama auch, schicke sie noch nicht weg. Über das Dienstmädchen werden wir später sprechen. Leb wohl Liebling und sei nach Möglichkeit guter Dinge.

Mīlulīt, citādi nebija iespējams, man tūliņ jāpaliek šeit. Ispravņiks[1] ir tik laipns, pats mani pavadīs turp;[2] redzēties mēs tagad nevaram, bet vēlāk jau tas būšot iespējams. Man būšot pašam sava istaba, savs ēdiens, grāmatas, kādas vien gribu, utt. Mīlulīt, iesaiņo man "Faustu", tad varbūt vēl "Vaideloti"[3], katrā ziņā kritiku un visas grāmatas un piezīmes, kas uz to attiecas.[4] Grāmatas Tu vari man atvest pati ar ormani vai arī atnest, tas varbūt pievērstu mazāk uzmanības. Kas man vēl citādi būs vajadzīgs, par to es rakstīšu vēlāk. Arī savas personīgās drēbes es varēšu paturēt. Tev tagad atdos visu naudu, kas man bija klāt, tāpat manus kažoksvārkus, manu pulksteni un rakstāmgalda atslēgu. Tu vari nomierināt mammu,[5] ka man bija jābrauc uz Rīgu, Tu to vari arī citādi pasacīt. Starp citu, pagaidām paliec šeit, un mamma arī, nesūti vēl viņu projām. Par kalponi parunāsim vēlāk. Dzīvo vesela, mīlulīt, un esi pēc iespējas labā garastāvoklī.[6]

Vēstule vācu valodā (15627). Tulkojuma pirmpublicējums D, 1930, 10. nr., 1206.lpp. (bez datējuma). Publicēts arī RuA, 138.-139.lpp. (bez datējuma); RGGr, 1980, 99.-100.lpp. (ar datējumu "[1897. gada] 31. maijā"); RKR, 19, 227.lpp. (ar datējumu "1897. gada 31. maijā (12. jūnijā)").

[1] Ispravņiks; apriņķa policijas priekšnieks. (No krievu val. исправник.)

[2] Norādījums, ka Raini no policijas iecirkņa vedīs uz cietumu.

1897. gada februārī, kad Rainim bija izredzes ieņemt vienu no redaktora posteņiem Berlīnes lielākās avīzes "Lokaleneinzeiger" redakcijā, neparedzēti nācās atgriezties mājās, lai apglabātu Raiņa vecāko māsu Līzi (bēres notika Jelgavā 9. (21.) februārī - to datums tika novilcināts, gaidot no ārzemēm māsu Doru, kura tā arī neieradās). Dzejniekam vēl uzturoties Berlīnē, atļauju darboties advokatūrā viņam bija piešķīrušas divas tiesu instances - Liepājas apgabaltiesa un Panevēžas Miertiesu iecirknis. Abas iestādes savu lēmumu pieņēmušas gandrīz vienlaicīgi, tikai Liepājas apgabaltiesā novilcinājusies oficiāla paziņojuma nosūtīšana Rainim. Par tās lēmumu viņš uzzināja tikai marta vidū, personiski ierodoties Liepājā. Baidīdamies kavēšanās dēļ zaudēt jauno darba vietu, Rainis vēl pirms māsas bērēm steigšus devās uz Panevēžu nokārtot formalitātes. Jau 5. (17.) februārī, samaksājis 40 rubļu valsts nodevu, viņš saņēma apliecību par tiesībām "vest privātprāvas Panevēžas Miertiesas apgabalā". Tajā pašā dienā Tirgus laukumā, Abeļska nama otrajā stāvā, tika noīrēts piecistabu dzīvoklis, un 1897. gada 20. martā (1. aprīlī) Rainis un Aspazija aizbrauca uz Panevēžu.

Faktiski dzejnieks jau ilgāku laiku atradās politiski aizdomīgo un slepeni novērojamo personu sarakstā. 17. (29.) maijā Kurzemes guberņas žandarmērijas priekšnieks pulkvedis Klado uzdeva savam palīgam naktī uz 20. maiju (1. jūniju) veikt kratīšanas un arestus Liepājā, nākamajā dienā pieprasot Kauņas guberņas žandarmērijai izkratīt arī Raiņa dzīvesvietu Panevēžā. Raini gan arestēja tikai 31. maijā (12. jūnijā), lai liktu izciest sodu t.s. Rašmeiera lietā, bet kratīšanā konfiscētos materiālus nosūtīja žandarmērijai uz Liepāju.

[3] Rainis lugu jau bija pārtulkojis vācu valodā. Rakstā "Pārskats par tulkojumiem līdz ar ievadu vārdu" viņš norādījis: "Trešais posms sākās pēc aizejas no [DL] redakcijas, kad tulkošanā uzņemu citu virzienu un piegriežos tulkošanai nevis latviešu, bet vācu valodā. Tā tiek tulkota Aspazijas "Vaidelote" un sākta "Saules meita", tiek arī prozā tulkotas "Zaudētas tiesības". Šo pašu lugu lūkoju tulkot arī krieviski, bet darbs netop pabeigts. Tulkošana vācu valodā bij sakarā ar nodomu pāriet uz ārzemēm un ārzemju literatūru; kad no Vācijas bij jāpārnāk atpakaļ uz dzimteni, tulkošana vācu valodā netika vairs turpināta konsekventi, bet tikai šad tad atkal uzņemta (..)." (124692; RGGr, 1989, 5.lpp.) Rainis atzīmējis arī, ka tolaik, "1896.-97., bija priekšlikums no kādas vācu apgādes izdot vāciski "Vaideloti", bet sarunas - es tagad vairs nezinu, kādēļ apstājās, un tā "Vaidelote" vēl diemžēl tagad nav pieejama vācu lasītājiem. Par lugu interesējās ļoti arī nelaiķis vācu dzejnieks Viktors Andrejanovs, bet tanīs gados viņš mira." (Sīkāk skat.: Aspazijas "Vaidelote" un "Saules meita" // RKR, 18, 649.651.lpp.)

[4] Šai laikā presē jau bija aizsākusies polemika par J. V. Gētes "Fausta" tulkojumu. J. Pd. (J. Pērkondēls, resp., Jēkabs Dravnieks) bija izteicis vērtējumu par atdzejojuma publicēto daļu (MVM, 1897, 4. nr.; BV, 1897, 26. aprīlī (8. maijā)). Nenoliedzot "Fausta" latviskojuma nozīmi, recenzents apgalvo, ka vienkāršam lasītājam tas tomēr esot grūti saprotams, tādēļ negūšot vispārēju atzinību, turklāt "Fausts" vispār neesot piemērots MVM, jo "tajā atrodas daudz vietu, kuras pie famīlijas galda neklājas lasīt"; "Fausta" atdzejojums tātad neesot ģēnija darbs, kā to izreklamējusi redakcija, "visai neizdevusies" esot atdzejojuma forma.

Trīs dienas pirms aresta parādījās Raiņa atbildes raksts "Gētes "Fausts" un "Baltijas Vēstnesis"" (MVp, 1897, 28. maijā (9. jūnijā)), kur cita starpā teikts: "Ar to saujiņu vārdu, kas tiek ik dienas lietoti un kurus arī visus nepazīst J. Pd., taču nav iespējams pārtulkot tik domu un jēdzienu bagāto "Faustu". Par ko arī noliegt un neizlietot latviešu valodas kuplumu? Vai tādēļ vien, ka var nākt kāds "kritiķis" un teikt, ka viņš tādus vārdus nav dzirdējis un tādus jēdzienus nespēj saprast? Tādiem vīriem jāatbild, lai viņi mācās, ko vēl neprot."

Kā redzams no vēstules, Rainis šīs publikācijas gribējis vēl pārlūkot, nojauzdams, ka polemika turpināsies. (Sīkāk skat. RKR, 16, 497.-498.lpp.)

[5] Raiņa māte kopā ar Raini un Aspaziju dzīvoja Panevēžā. "Kad Rainis bij arestēts, tad viņa brīnīdamās izsaucās: "Nez' vai viņš ko nozadzis, vai?..."" (RuA, 178.lpp.)

[6] Apcerē "Pirmie kopā pavadītie gadi (1894. - 1897.)" pie vēstules pirmpublicējuma Aspazija norādījusi: "Bij taisni jauka diena, sestdiena, priekš Vasaras svētkiem. Man bij tik baigi, kad Rainis aizgāja uz policiju, kaut gan viņš domāja, ka dabūs tur tikai zināt termiņu, kas viņam jāsēd.

Pagāja nepilna stunda, es rīkojos pa virtuvi, svētku maizīti cepot, kad ieradās pie manis policists, nodeva man Raiņa vēstuli un, galvu smagi kratīdams, piezīmēja: он больше не вернется [Viņš vairs neatgriezīsies. (Krievu val.)].

Es, vēstuli neizlasījusi, paķēru kādu lakatu uz pleciem un ar atrotītām piedurknēm kā vētra aizšalcu uz policiju.

Garām gar visiem ierēdņiem, neko neievērojusi, iedrāzos prefekta kabinetā un panācu to - Raini vēlreiz redzēt. Viņš bija ļoti savaldījies un teica man to, ko jau bij vēstulē rakstījis. Tūdaļ viņu apstāja policisti līdz ar prefektu un veda uz cietumu.

Es sekoju soli pa solim, līdz apstājāmies pie lieliem pelēkiem vārtiem, kuri kā pūķa rīkle atdarījās un Raini aprija (..). Šo vēstuli es lasīju tikai vēlāk, kad redzēšanos ar varu panācu."