Raiņa vēstule Aspazijai Rīgā vai Jelgavā,1894. gada maija 2. pusē – 1896. gada novembra sākumā (7) : teksts un komentāri

TipsTeksts
Valodavācu; latviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/62665
AutorsRainis, Jānis, 1865-1929
AprakstsVēstules transkribētais teksts, tulkots un komentēts.; Sastādītājs un komentāru autors Jānis Zālītis. Redaktore Sandra Zobena.; No vācu valodas Raiņa vēstules tulkojusi E.Līce un Aina Leite.
Līdzradītājs Zālītis, Jānis, 1951-; Leite, Aina; Līce, E.; Zobena, Sandra
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Sarakste; Aspazija, 1865-1943 -- Sarakste; Vēstules
SaiteRaiņa vēstule Aspazijai Rīgā vai Jelgavā,1894. gada maija 2. pusē - 1896. gada novembra sākumā (7) - Rainis, Jānis, 1865-1929 - 1894-1896
Organizācija, kurā atrodas oriģinālsMemoriālo muzeju apvienība
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/62665/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Rīga (Latvija)
Jelgava (Latvija)
Aspazija, 1865-1943
Objekta teksts
Rainis Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā

Du, mein liebheiliges Lieblingchen, mein lebendiges Leben, wirst Du mich heute leben lassen, soll ich Dich heute sehen? Ich möchte nicht noch mehr solcher Tage haben, wo man tot ist ohne Ruhe, wo alle Nerven sich hinausrecken über den Rand. Diese Ungewissheit, und Dichnichtsehen. Ich kann Dir, süsses Bräutchen, nichts über mich schreiben. In dieser wirren, unsäglicher Spannung ist nur eins klares: ich glaube Dich Mundhauchchen, immer zu fülen u. also lebe ich noch; oder lebe ich doch nicht merh, denn bei lebendigen Leibe liebt man nicht so unermässlich. Ich sehe in meine Liebe oderi n mich hinein u. es erschreckt mich fast diese Tiefe u. Fülle. Ich war ja gar nicht so reich u jetzt ist Alles im Übermass, Geist, Gefül. Öfters scheint mir, dass es gut ist, dass Alles begraben wird, aber dann zerrt es mich schmerzend wieder hinaus Liebling, Seeliņ, mein süsses Bräutchen zu Dir. Ich möchte noch leben, Dir danken, die Freude machen süss Kuss.

Tu, manu mīļsvēto mīļmīlulīt, mana dzīvā dzīvība, vai Tu man šodien ļausi dzīvot, vai es Tevi šodien redzēšu? Negribētu vairs tādu dienu, kad jutos kā miris, bez miera, kur visi nervi pārmērīgi saspīlēti. Šī neziņa un Tevis neredzēšana! Nevaru Tev, saldo līgaviņ, nekā rakstīt par sevi. Šajā sajukušajā, neizsakāmajā sasprindzinājumā skaidrāks ir tikai viens: man liekas, mutes dvesmiņ, ka es Tevi pastāvīgi jūtu, tātad es vēl dzīvoju, jeb vai es tomēr vairs nedzīvoju, jo dzīvam nav iespējams tik bezgalīgi mīlēt. Es ieskatos savā mīlā vai sevī, un mani gandrīz vai baida šis dziļums un pārpilnība. Es jau nemaz nebiju tik bagāts, un tagad viss ir pārpilnībā, gars un jūtas. Bieži man liekas, ka ir labi, ka viss tiks aprakts, bet tad mani kaut kas rauj atkal sāpīgi ārā, mīlulīt, dvēselīt, manu saldo līgaviņ, pie Tevis. Es gribētu vēl dzīvot, pateikties Tev, darīt Tev prieku, salds skūpsts.

Vēstule vācu valodā (59065). Tulkojuma pirmpublicējums RKR, 19, 213.-214.lpp. (ar norādi "Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā").