Raiņa vēstule Aspazijai Rīgā vai Jelgavā,1894. gada maija 2. pusē – 1896. gada novembra sākumā (5) : teksts un komentāri

TipsTeksts
Valodavācu; latviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/62642
AutorsRainis, Jānis, 1865-1929
AprakstsVēstules transkribētais teksts, tulkots un komentēts.; Sastādītājs un komentāru autors Jānis Zālītis. Redaktore Sandra Zobena.; No vācu valodas Raiņa vēstules tulkojusi E.Līce un Aina Leite.
Līdzradītājs Zālītis, Jānis, 1951-; Leite, Aina; Līce, E.; Zobena, Sandra
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Sarakste; Aspazija, 1865-1943 -- Sarakste; Vēstules
SaiteRaiņa vēstule Aspazijai Rīgā vai Jelgavā,1894. gada maija 2. pusē - 1896. gada novembra sākumā (5) - Rainis, Jānis, 1865-1929 - 1894-1896
Organizācija, kurā atrodas oriģinālsMemoriālo muzeju apvienība
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/62642/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Rīga (Latvija)
Jelgava (Latvija)
Aspazija, 1865-1943
Objekta teksts
Rainis Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā

Himeliņ, mein Lieb, ich biege dein Köpfchen zurück und küsse Dich, und küsse Dich mein schönes Lieb. Mein schönes Lieb, ich sehe dich so noch immer, mein helles, rosiges Licht, es strömt von Dir aus und erhellt und erwärmt mich. Ich lebe in diesem Licht u. dieser Wärme und für eine Ewigkeit ist es genug, wie die Sonne der Erde. Der letzte Augenblick kommt immer näher, mit dem Verstande weiß ich es, aber ich fühle es nocht nicht. Es ist so warm und die Entfernung kann mir nichts anthun, ich brauche nicht einmal die Hand auszustrecken, um dich zu berühren, Du ruhst hier in meiner Hand, ich spreche zu Dir und Du antwortest mir Liebesworte und wirst immer schöner und größer und lieber und erfüllst die Welt und den Himmel und ich habe keinen Raum mehr, außer in Dir und Du in mir. Wie das kocht und glüht und steigt und hoch schwirrt höher immer höher und immer voller, bis die Unendlichkeit zum Zerspringen voll ist. Und der große Krach ist nicht Tod und Ende, sondern der Anfang des wahren, neuen Lebens im Glauben und Wissen, wie dieses ein Leben des Zweifels war Glaube, Wissen - ich kann es nicht aussprechen, ich kann es kaum ahnen, wie unendlich schön es werden muß - vergehen vor eigener Kraft, verschmachten von Ueberschuß, einen Ton anschlagen so tief, daß menschliches Ohr ihn nicht zu vernehmen vermag, selbst Gott u.d. Welt sein und selbst sich vernichten. Dich glaube ich und die Unendlichkeit.

Reiche mir die Hand, Du fühlst jetzt meinen Druck.

Morgen - ein Morgen

Debestiņ, mana mīļā, es liecu atpakaļ Tavu galviņu un skūpstu Tevi, un skūpstu Tevi, mana skaistā mīļā. Mana skaistā mīļā, es vēl joprojām redzu Tevi, mana gaiši rožainā gaisma, tā izstaro no Tevis, padara mani gaišu un silda mani. Es dzīvoju šajā gaismā un siltumā, un mūžībai tās ir gana, kā zemei saules. Arvien tuvāk nāk pēdējais acumirklis, ar prātu es to aptveru, bet izjust vēl neizjūtu. Ir tik silti, un attālums man neko nespēj padarīt. Lai Tev pieskartos, man nav pat jāpastiepj roka. Tu dusi manās rokās, es runājos ar Tevi, un Tu man atbildi tikai mīlas vārdiem un kļūsti arvien skaistāka, lielāka un mīļāka, un piepildi zemi un debesis, un man vairs nav citas telpas kā vienīgi Tevī un Tev - manī. Kā gan tas mutuļo un liesmo, un kāpj, un ceļas arvien augstāk un augstāk, līdz bezgalība ir tik pārpilna, ka draud pārsprāgt. Un lielais grāviens nav ne nāve, ne gals, bet gan īstās un jaunās dzīves sākums ticībā un gudrībā, kā līdzšinējā dzīve - šaubās. Ticība, gudrība - es to visu nespēju izteikt, vien tikko nojaust, cik bezgala skaisti tas būs - iet bojā sava spēka dēļ, noslāpt pārmērā, ieskandināt toni, ko cilvēka auss pat nespēj uztvert, pašam būt dievam un pasaulei un pašam sevi iznīcināt. Tevi es domāju un bezgalību. Sniedz man roku, šai brīdī Tu jūti tās spiedienu. Rīts, tāds rīts.

Vēstule vācu valodā (59070). Tulkojuma pirmpublicējums RKR, 19, 212.lpp. (ar norādi "Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā").