Raiņa vēstule Aspazijai Rīgā vai Jelgavā,1894. gada maija 2. pusē – 1896. gada novembra sākumā (3) : teksts un komentāri

TipsTeksts
Valodavācu; latviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/62524
AutorsRainis, Jānis, 1865-1929
Oriģināla radīšanas datums1894-1896
AprakstsVēstules transkribētais teksts, tulkots un komentēts.; Sastādītājs un komentāru autors Jānis Zālītis. Redaktore Sandra Zobena.; No vācu valodas Raiņa vēstules tulkojusi E.Līce un Aina Leite.
Līdzradītājs Zālītis, Jānis, 1951-; Zobena, Sandra; Līce, E.; Leite, Aina
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Sarakste; Aspazija, 1865-1943 -- Sarakste; Vēstules
SaiteRaiņa vēstule Aspazijai Rīgā vai Jelgavā,1894. gada maija 2. pusē - 1896. gada novembra sākumā (3) - Rainis, Jānis, 1865-1929 - 1894-1896
Organizācija, kurā atrodas oriģinālsMemoriālo muzeju apvienība
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/62524/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Rīga (Latvija)
Jelgava (Latvija)
Aspazija, 1865-1943
Golfa straume
Ķemeri (Jūrmala, Latvija)
Izraēls (kristīgā teoloģija)
Objekta teksts
Atvērt (XML)
Rainis Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā

Du mein flammendes Lieb, mein armes, armes Lieb, ich kann dir nicht einmal einen guten, hellen Brief schreiben und du sitzst und vergehest dich. Es war ja auch meine Beschäftigung die Zeit über. Ich fühle mich so elend und sollte mich doch erholen; es scheint aber wirklich nicht mehr bergauf gehen zu wollen, ich muß Gewaltmittel gebrauchen, auch ziehen lassen. Aus dem Talismane duftest du roth heraus und Feuer lese ich aus dem schwarzen Buchstaben. Aber ich brauche viel, sehr viel. Einen ganzen heißen Golfstrom und es verlohnt wol dessen nicht. Ruhe möchte ich vor allem und einen festen Punkt, aber bei den schlechten Zeiten ist Ruhe theuere Waare. Ich komme mir ein wenig ausgeschöpft vor wie eine alte Schwefel-Heilquelle in Kemmern. Paß auf, ich gehe noch einmal zum Jehowa, das Arme hat zu helfen: Ak kungs; ak kungs, Izraeļa jātnieki un rati! Lieber wäre es mir, wenn du die Rolle des Jehowa übernähmest, Du hast ja auch Arme, und so weiche und volle Arme und hast sie ja mir um den Hals gelegt. Sie helfen auch, die warmen Arme um den Hals und lauter weißglühendes Feuer strömt aus der weißen Brust. Küsse mich, küsse mich, küsse mich noch, daß ich dich wieder emporheben könnte und herumwirbeln. Ach, wenn ich schlagen könnte, ich habe so lange nicht geschlagen. Ich hatte einst in solchen Stunden einen Trieb - auf vier Beinen wollte ich gehen und beißen, bis ich Blut sähe, ganz wahres u. wirkliches Blut und die Eingeweide wollte ich umdrehen und ein ganz wahres und wirkliches Herz finden. Meine Zähne sind stumpf geworden. Meine ganze Phylosophie wird mir zu Wasser. Sie war für einen gesunden und frohen Menschen gut genug. Küsse mich und das soll ganze meine junge Phylosophie sein. Du mein Lieb, mein unendliches Lieb. Mein armes Lieb. Du mußt all diese kühnen und dummen Redensarten mit anhören und kannst nicht einmal darüber lachen, du liebst mich ja. Du mußt das alles auch nicht hoch aufnehmen, du weißt ja nach Mitternacht schreibt man so etwas verworrenes. Ich sollte es freilich besser nicht abschicken, aber warum dir nicht auch mal zeigen, wie konfus und dumm ich sein kann. Wir wollen ja Wahrheit und die kann vielleicht helfen, wenn wir sie wirklich ernst nehmen. Ich glaube Wahrheit ist das einzige Mittel u. sie wird helfen. Es giebt doch noch einen Weg vorwärts. Du liebst mich, goldiges Liebling, und dann kannst du helfen; ich brauche aber viel Liebe. Es giebt auch noch einen letzten Weg, aber das ist nicht das, den du meinst, er ist besser. Ich aber will noch ruhen auf deinem Herzen und süßes Leben saugen u. wenn ich aufspringe, dann nehme ich dein Herzblut mit, mein Lieb. Liebst du mich auch so, mein Lieb? Küsse mich, Lieb. Ich küsse dich u. hebe dich auf in meinen Armen und küsse dich. Schönes Lieb, du leuchtest mir wieder, ich habe dir dunkle [nesalasāms] geschrieben, aber Du mein Liebling mußtest es auch auskosten. Ich küsse dich stark, daß die Lippchen dir schmerzen und roth soll das Mal auf der Brust sein von meinen Zähnen. Du sollst schreiben, gleich, und ich will die Hand auf den Brief legen u. du sollst fühlen, daß ich dich berühre; ich will auf dich meine Hand legen, immer neu. Ich küsse dich u. du sollst nicht aufschreien, daß ich dich umarme, geht dir das Athem aus, ich will ihn auffangen u. bei mir soll er gut aufgehoben sein, schönes Lieb, meine Seele, leb wohl.

Tu, mana liesmainā mīļotā, mana nabaga, nabaga mīļotā, es neesmu spējis Tev pat ne reizi labu, gaišu vēstuli uzrakstīt, un Tu sēdi un novārgsti. Tā jau ir bijusi arī mana nodarbošanās visu šo laiku. Es jūtos tik nožēlojami, un man taču vajadzētu atpūsties; bet šķiet, itin nekas vairs negrib iet kalnup, man jāpiespiež sevi, kā vilkšus jāvelk. No talismana Tu staro tik sārta, un uguns liesmo pretī no melnajiem burtiem. Bet man vajag daudz, ļoti daudz. Vesela karsta Golfa straume, un tomēr tas nav pats nepieciešamākais. Par visu vairāk es vēlētos mieru un stingru pamatu, bet šajos grūtajos laikos miers ir dārga manta. Man liekas, esmu izsmelts tukšs kā vecs Ķemeru dziednieciskā sērūdens avots. Klausies uzmanīgi, es vēlreiz vērsīšos pie Jehovas, tam ir roka, kas var palīdzēt: Ak kungs; ak kungs, Izraēļa jātnieki un rati![1] Bet būtu daudz labāk, ja Tu pati uzņemtos Jehovas lomu. Tev taču arī ir rokas, tik maigas un varošas rokas, un Tu jau esi tās aplikusi man ap kaklu. Tās palīdz arī, šīs siltās rokas ap kaklu, un spoži kvēloša uguns plūst no baltajām krūtīm. Skūpsti mani, skūpsti mani, skūpsti mani vēl, lai es Tevi atkal varētu pacelt un sagriezt virpulī. Ak, kaut es varētu sist, tik ilgi neesmu sitis. Šādās stundās man reizēm uznāk tikai viena dziņa: uz visām četrām man gribētos staigāt un kost, līdz es ieraugu asinis, īstas asinis, un es gribētu izvandīt visas iekšas, lai atrastu kādu īstu un patiesu sirdi. Mani zobi ir notruluši. Visa mana filozofija pārvēršas par ūdeni, veselam un priecīgam cilvēkam tā bija laba diezgan. Skūpsti mani, un tam nu jākļūst par visu manu jauno filozofiju. Tu mana mīļā, mana bezgala mīļā. Mana nabaga mīļā. Tev nākas klausīties manī, un Tu par to pat nedrīksti pasmieties, Tu taču mīli mani. Un Tev arī nevajag to uzņemt pārāk nopietni, Tu taču zini, ka nakts vidū neraksta neko sakarīgu. Man labāk nevajadzēja šo vēstuli sūtīt, bet kāpēc Tev arī vienreiz neparādīt, cik apjucis un muļķis es varu būt. Mēs taču gribējām patiesību, un tā varbūt spēj palīdzēt, ja vien mēs to ņemam nopietni. Es ticu, ka patiesība ir vienīgais līdzeklis un ka tā palīdzēs. Ir taču vēl ceļš uz priekšu. Tu mīli mani, zelta mīlulīt, un tātad vari palīdzēt; bet mīlas man vajag daudz. Ir arī vēl pēdējais ceļš, bet tas nav tas, kuru Tu domā, šis ir labāks. Bet es vēl vēlos dusēt uz Tavas sirds un sūkt saldo dzīvību, un, kad es trūkšos kājās, tad paņemšu līdzi Tavas sirdsasinis, mana mīļā. Vai arī Tu mani tā mīli, mana mīļā? Skūpsti mani, mīļā. Es skūpstu Tevi un paņemu savās rokās, un skūpstu Tevi. Mana skaistā mīļā, Tu atkal man mirdzi, bet es esmu rakstījis tik drūmi, un arī to Tev vajadzēja izbaudīt. Es skūpstu Tevi tik stipri, lai Tev sūrstētu lūpas, un uz Tavām krūtīm vajag palikt sarkanai zīmei no maniem zobiem. Tev jāraksta tūliņ: un es uzlikšu uz vēstules roku, un Tev jāsajūt, ka es Tev pieskaros, es gribu Tev uzlikt savas rokas atkal un atkal. Es skūpstu Tevi, un Tev nevajag iekliegties, kad Tevi apskauju, - ja Tev pazūd elpa, es to uztveršu sevī, un manī tā saglabāsies labi. Mana skaistā mīļā, mana dvēsele, dzīvo vesela.

Vēstule vācu valodā (59066). Tulkojuma pirmpublicējums RKR, 19, 210.-211.lpp. (ar norādi "Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā").

[1] Šis teikums rakstīts latviski.

Atvērt