Raiņa vēstule Aspazijai Rīgā vai Jelgavā,1894. gada maija 2. pusē – 1896. gada novembra sākumā (2) : teksts un komentāri

TipsTeksts
Valodavācu; latviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/62520
AutorsRainis, Jānis, 1865-1929
Oriģināla radīšanas datums1894-1896
AprakstsVēstules transkribētais teksts, tulkots un komentēts.; Sastādītājs un komentāru autors Jānis Zālītis. Redaktore Sandra Zobena.; No vācu valodas Raiņa vēstules tulkojusi E.Līce un Aina Leite.
Līdzradītājs Zālītis, Jānis, 1951-; Zobena, Sandra; Līce, E.; Leite, Aina
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Sarakste; Aspazija, 1865-1943 -- Sarakste; Vēstules
SaiteRaiņa vēstule Aspazijai Rīgā vai Jelgavā,1894. gada maija 2. pusē - 1896. gada novembra sākumā (2) - Rainis, Jānis, 1865-1929 - 1894-1896
Organizācija, kurā atrodas oriģinālsMemoriālo muzeju apvienība
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/62520/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Rīga (Latvija)
Jelgava (Latvija)
Aspazija, 1865-1943
Marija, Dievmāte, Svētā
Jēzus Kristus
Objekta teksts
Atvērt (XML)
Rainis Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā

Liebling, sei ruhig, ich habe ihn wieder den weißen Schnee, armes, gutes Liebling wie Du dich geänstigt hast. Ich bringe ihn wieder meinem Lieb, das hat ihn nöthig und erwirbt ihn täglich mehr und wird immer strahlender und schöner. Die Erscheinungen wechseln und jetzt sehe ich im Schnee und Licht den irdischen Madonnakopf und er ist voll Liebe und Stolz. Ich beobachte mit immer wachsender Lust, wie der Stolz eines Menschen mühsam sich emporkämpft aus der Welt, in der man aus lauter Gier nach Wohlleben und Eitelkeit sich selbst stückweise verkauft und um Leben zu gewinnen - das Leben wegwirft, das bessere Leben. Sei ruhig, mein weißes Lieb, sei stark und hart, wir brechen durch. Weit hinter uns bleibt das kleine lockende Leben, wo doch die Liebe so kurz und so arm und ohnmächtig ist. Eine große, weiße Liebe und ein ganzes Leben. Leb wohl, weißes Lieb!

Mīlulīt, esi mierīga, man tas ir atkal - šis baltais sniegs. Nabaga labo mīlulīt, kā gan Tu esi nobaiļojusies. Es to atkal nesu savai mīļajai, viņai tas ir vajadzīgs, un viņa to sakrāj ar katru dienu jo vairāk un kļūst arvien starojošāka un skaistāka. Parādības mainās, un tagad sniegā un gaismā es redzu pasaulīgo Madonnas[1] galvu, un tā ir pilna mīlas un lepnuma. Ar vienmēr pieaugošu prieku es vēroju, kā cilvēka lepnums ar pūlēm cīnās laukā no tās pasaules, kur aiz tīras kāres pēc pārtikušas dzīves un ārišķības pats sevi pa gabaliņam pārdod un, lai iegūtu dzīvi, dzīvi aizmet - aizmet labāko dzīvi. Esi mierīga, mana baltā mīļā, esi stipra un izturīga, mēs izlauzīsimies. Tālu aiz mums paliks sīkā, vilinošā dzīve, kur taču mīla ir tik īsa un tik nabadzīga, un nevarīga. Lielu, tīru mīlu un īstu dzīvi. Dzīvo vesela, baltā mīļā!

Vēstule vācu valodā (15612). Tulkojuma pirmpublicējums RKR, 19, 209.lpp. (ar norādi "Rīgā vai Jelgavā 1894. gada maija otrajā pusē - 1896. gada novembra sākumā").

[1] Madonna (itāliešu val. "mana kundze", vēlāk arī Dievmāte) - jaunava Marija; Jaunajā Derībā Jēzus Kristus māte, kas par to kļuvusi sakarā ar dievišķu iejaukšanos; Jāzepa sieva. Romas Katoļu baznīca sludina, ka Marija pati dzimusi nevainīgas ieņemšanas rezultātā un vēlāk ar miesu un dvēseli uzņemta debesīs, un viņu godina kā starpnieci starp Dievu un cilvēkiem.

Atvērt