Raiņa vēstule Aspazijai Rīgā, 1894.gada novembrī : teksts un komentāri

TipsTeksts
Valodalatviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/62108
AutorsRainis, Jānis, 1865-1929
Oriģināla radīšanas datums1894-11
AprakstsVēstules transkribētais teksts, komentēts.; Sastādītājs un komentāru autors Jānis Zālītis. Redaktore Sandra Zobena.
Līdzradītājs Zālītis, Jānis, 1951-; Zobena, Sandra
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Sarakste; Aspazija, 1865-1943 -- Sarakste; Vēstules
SaiteRaiņa vēstule Aspazijai Rīgā, 1894.gada novembrī - Rainis, Jānis, 1865-1929 - 1894-11
Organizācija, kurā atrodas oriģinālsMemoriālo muzeju apvienība
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/62108/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Rīga (Latvija)
Aspazija, 1865-1943
Priedīts, Boriss Brencis
Jansons-Brauns, Janis, 1872-1917
Pliekšāne, Dārta, ap 1828-1899
Stučka, Dora, 1870-1950
Stučka, Pēteris, 1865-1932
Māsas Zēfeldes
Pliekšāne, Līze, 1854-1897
Viese, Saulcerīte, 1932-2004
Valters, Miķelis, 1874-1968
Grīnuma, Gundega, 1948-
Добровенский, Роальд Григорьевич, 1936-
Kopoti raksti : 6 sējumos
Dienas Lapa.
Atmiņas un sapņi
Rainis radošo meklējumu spogulī : literatūrzinātnisku rakstu krājums
Raiņa traģēdija "Jāzeps un viņa brāļi" laikmetu un viedokļu krustpunktos : rakstu krājums
Objekta teksts
Atvērt (XML)
Atvērt (XML)
Rainis Rīgā 1894. gada novembrī

Tu esi nežēlīga, mana dzīvība, Tu varbūt pate nezini, cik nežēlīga, Tu vari rakstīt tik mīļi, apreibinoši jauki un atkal tik bezgala nežēlīgi. Vai Tev liekas, ka es jau par daudz sāku atspirgt Tavā mīlestībā, sāku atrast dzīvei mērķi, mieru un spēku? Vai es Tev neteicu, ka no Tevis prasu taisni šo jauno dzīves prieku? - es veģetēju un tieku dzīvs no Tavas rokas vienīgās pieduršanās, vai Tev tagad žēl šī brīnuma darba, vai Tu viņu tādēļ izdarīji, lai pēc varētu atkal viņu izpostīt un redzēt, kādu iespaidu tad tas dara? Tu mani tik maz esi cienījuse, esi domājuse, ka mani jāuzlūko uz katra soļa, ka es tūliņ tikšu neuzticīgs pats sevim un savai dzīvībai? Es Tev teicu visu atklāti, es Tev neslēpu arī savas šaubas un bailes; es gribēju, lai mēs paši pārbaudāmies, bet pārbaudāmies dziļi un lieli, jautājumos, no kuriem atkaras - dzīvot vai nedzīvot. Es nevaru to panest, ka šinī augstumā un daiļumā maisās tik niecīgi pārpratumi. Es nevaru, un Tu ar nevari - tik daudz es domāju Tevi pazīstam -, nevaru pielaist, ka mūs sāpina šādi nieki. Vai tad mēs savu laimi nemākam nemaz aizstāvēt? Es tik ātri nemaz no viņas neatkāpjos, es gribu dzīvot un strādāt, un bez savas cerības es to nevaru. Vai Tu nezini, kas Tu man esi? Man gandrīz kauns un bailes rakstīt vēl par tiem sasodītiem pārpratumiem,[1] kad es neredzu Tavu mīļo acu un kad Tu nevari novērot no vaibstiem, ko es gribu teikt, tad jau Tu atkal vari pārprast, jo rakstīts vārds ir auksts. Tu atkal klausīsies, ko citi Tev saka un raksta, šie nelaimīgie vidutāji[2] atkal draudēs noārdīt visu, bet es negribu viņu dēļ izsamist. Kāda man satiksme ar Nīnu, Tu it labi zini, var simtreiz rakstīt par mani kā "ļoti pazīstamu", tas tur neko nevar grozīt. Par ko mēs runājām ar Jansonu, Tu arī zini. Viņš domā, ka es varētu Tevis dēļ atsacīties no darba, no pašattīstīšanās, viņš nevarēja iedomāties, ka es nu tikai sāku īsti dzīvot un strādāt, jo nu man ir mana cerība, Tu man esi. Es gribēju dabūt fotogrāfiju, no Tavas rokas sūtītu, kas man ir manis paša paņemta. Es gribēju caur šo mazo "Krieglisti"[3] no Tevis dabūt vēstuli, es Tev arī sarakstīju par to kādas rindiņas, bet nu nenosūtīju. Un Jansonam nevarēju dot līdzi, Tu būtu varbūt atkal viņam rādījuse, svešam cilvēkam mūsu noslēpumu. Bet nu diezgan par šo. Un es neticu, ka viss līdz šim bijis tikai jauks sapnis, par karstu man vēl uz lūpām deg Tavas lūpas. Es gribu, ka sapnis tiktu patiesa dzīve, ja viņš tas vēl nav, un tur man neviens lai ceļā nestājas. Es gribu būt dzīvs un brīvs, un Tu gribi to pašu. Raksti vienu vārdiņu, un es neesmu nekā cietis un neesmu mocījies, bet raksti tūliņ. Es netieku labi galā ar savām šaubām, ja Tu, mana sirds, nepalīdzi. Es Tev rakstu tūliņ atkal, un mēs drīz būsim kopā. Tu nedrīksti man vairs būt ļauna. Raksti un sūti, ja Tev ir vēl kas ko sūtīt. Raksti, ka Tu esi man atkal laba un mīļa.

Vēstule (15608). Pirmpublicējums RuA, 66.-69.lpp. (ar datējumu "1894. gada rudenī)"). Publicēta arī RGGr, 1977, 38.-40.lpp. (ar datējumu "[1894. gada] novembrī") un RKR, 19, 197.-199.lpp. (ar datējumu "1894. gada novembrī").

[1] Aspazija vēstules pirmpublicējuma piezīmēs paskaidrojusi: "Šie pārpratumi zīmējas uz domu starpībām starp Raini un viņa māti un māsu. Abi šie Raiņa ģimenes locekļi bija pret Raiņa draudzību ar mani. Sevišķi nikna uz mani bij Raiņa māsa Dora. Viņa katrā ziņā gribēja, lai Rainis savu draudzību ar mani pārtrauktu. Viņa Rainim labāki ieteica draudzēties ar Nīnu (vēlāko Priedīša kundzi)." (RuA, 69.lpp.). Vēlāk rakstā "Kā es atminos Pēteri Stučku" Aspazija atceras: "Man gan Dora imponēja kā ideju nesēja un kā smalka eiropeiska dāma, bet viņa man nenāca pretim ar līdzīgu sirsnību, varbūt mēs bijām pretēja rakstura, varbūt arī viņa brāli ļoti mīlēja un es tai nelikos diezgan laba priekš viņa. Kas lai nu sazin, kā viss notika, sirdīm jau nevar pavēlēt. Varbūt arī mans konflikts ar Stučku mūs šķīra, bet plaisa starp abām pusēm vērās arvien plašāka.

Viņa mani gan apmeklēja pāra reizes manā dzīvoklī pie Zēfeldēm, bet izlikās, it kā viņas apciemojums vairāk būtu domāts viņām nekā man.

Vēl vairāk es jutos aizskarta, kad viņa manā klātbūtnē savu ģīmetni dāvāja pēdējām un ne man. Tāpat arī es Raiņa mājā pretapciemojumos no viņa mātes un abām māsām .. tiku uzņemta vairāk atraidoši nekā ar pretimnākšanu, tā ka personīga satiksme starp mums pārtrūka, un Rainis viens pats mani bieži apciemoja.

Arī Jansons, kuru biju atraidījusi, sāka mani ienīst un piegriezās Dorai un to dievināja. Pamazām mēs nodalījāmies pretējos lēģeros un naids starp mums augtin auga. Tikai uz pāra ilegālām sapulcēm pie Raiņa, kur bija sapulcējušies ap četrdesmit cilvēku, es tiku aizgājusi." (Citēts pēc: AKR, 6, 424.lpp.; skat. arī Viese S. Aspazija un Pēteris Stučka // K, 1995, 9. nr., 187.lpp.)

[2] Šajā sakarā Aspazija vēstules piezīmēs raksta: "Ar šiem vidutājiem Rainis domā Jansonu - Braunu. Arī tas man toreiz izrādīja lielas simpātijas un gribēja par katru cenu mani no Raiņa atrunāt. Viņš pat piedraudēja man, ja es no Raiņa neatstāšos, gādāt par to, ka Raini izmet no "Dienas Lapas" redakcijas." (RuA, 70.lpp.)

Miķeļa Valtera - bijušā jaunstrāvnieka un DL līdzstrādnieka - atmiņās teikts: "Viens no lielākajiem piedzīvojumiem manā mūžā bija šie trīs vārdi: Rainis, Stučka un Jansons. Kā lai tos noliek kopā blakus vienu otram, īsti nezinu. Tomēr tas jādara, lai saprastu vienu otru un pat daudz notikumus Latvijas dzīvē. Trīs inteliģences, trīs dvēseles: tik dažādās sejās. Kā varētu iedomāties sabiedriski nevarīgo Raini draudzībā ar pārējiem diviem, to grūti saprast, tas neiespējami. Sacīju, nevarīgo, labāk teikt - intelektuālo vientuļnieku un viņam pretim dzīves ņēmēju figūras, bagātas žestiem, pacietām sirdīm, ar zināmu dzīves aprēķinu, kur Raiņa dabā bija - to redzēju pirmajā brīdī - dvēselisks trauslums, attālināšanās no cilvēkiem. Kāds dvēseles smagums gulēja Raiņa domās un runā! Viņam trūka veiklu vārdu, kamēr to netrūka Stučkam un Jansonam. Pat tad, ja šie trīs bijuši mēmi, viņu acis vien būtu tos padarījušas par ienaidniekiem. Tie būtu bijuši pretinieki. Kā vajadzēja ciest Rainim no šo divu personu eksistences, to sapratu." (Valters M. Atmiņas .. , 173.lpp.)

Par konfrontāciju starp Raini, P. Stučku un viņa "audžudēlu" J. Jansonu (Braunu), kas noslēdzās ar Raiņa izstumšanu no DL redaktora vietas, skat arī: Grīnuma G. "Es vairāk negribu - tik taisnību." Raiņa aizsāktās lugas "Nodevējs" tapšanas un publicēšanas vēsture // Rainis radošo meklējumu spogulī, 2001, 110, 111., 113.lpp.); Dobrovenskis R. Vai Rainis bija Jāzeps? // Raiņa traģēdija "Jāzeps un viņa brāļi laikmetu un viedokļu krustpunktos, 2004, 44.-50.lpp.

[3] Kara viltība. (No vācu val. Krieglist.)

Atvērt
Atvērt