Raiņa vēstule Aspazijai Rīgā, 1894.gada 30.maijā : teksts un komentāri

TipsTeksts
Valodalatviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/61933
AutorsRainis, Jānis, 1865-1929
Oriģināla radīšanas datums1894-05-30
AprakstsVēstules transkribētais teksts, komentēts.; Sastādītājs un komentāru autors Jānis Zālītis. Redaktore Sandra Zobena.
Līdzradītājs Zālītis, Jānis, 1951-; Zobena, Sandra
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Sarakste; Aspazija, 1865-1943 -- Sarakste; Vēstules
SaiteRaiņa vēstule Aspazijai Rīgā, 1894.gada 30.maijā - Rainis, Jānis, 1865-1929 - 1894-05-30
Organizācija, kurā atrodas oriģinālsMemoriālo muzeju apvienība
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/61933/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Rīga (Latvija)
Aspazija, 1865-1943
Atēna (grieķu dievība)
Pliekšāne, Dārta, ap 1828-1899
Dravnieks, Jēkabs, 1858-1927
Liepāja (Latvija)
Valters, Miķelis, 1874-1968
Luther, Martin, 1483-1546
Goethe, Johann Wolfgang von, 1749-1832
Alķīmija
Viese, Saulcerīte, 1932-2004
Vaidelote : drama iz leišu pagātnes 5 cēlienos
Dienas Lapa.
Baltijas Vēstnesis : politisks, sabiedrisks un literārisks laikraksts.
Zaudētas tiesības : drama 5 cēlienos : laiks: tagadne
Fausts : traģedija : 2.d.
Gājēji uz Mēnessdārzu : [par Raini un Aspaziju : materiālu krājums]
Objekta teksts
Atvērt (XML)
Rainis Rīgā 1894. gada 30. maijā (11. jūnijā)

Kaut Tevi redzētu vienu acumirkli! Tu, mana zvaigzne, mana laime, pārnāci šodien mājās gavilējoša, starojoša uzvarā;[1] Tavs gars pacilāts, Tavs ģēnijs Tev atkal pievēršas, aizrauj Tevi debesīs, uz darbu - un te nu lai es būtu pirmais ar savām jūdžu garām vēstulēm, ar sentimentalitāti un savām dažādām dvēseles un gara vājībām! Tas būtu bijis grēks pret svēto garu, ģēniju, bet tomēr hier stehe, ich kann nicht anders[2]. Mans iemeslis Tev rakstīt - dažas atbildes uz Taviem pieprasījumiem. Es zinu, man nevajadzētu nemaz Tavu garu traucēt ar savām drūmām un liekām domām, vismaz respektēt tās 3 nedēļas, kuras Tu man liki. Es Tevi nupat atkal sev tēlot iztēloju kā varoni, es redzu Tevi spožu kā Atēni[3] un tomēr katrā pantā sievieti, no debesīm nokāpušu Saulesmeitu, Tavu skūpstīgo mutīti, slaiko stāvu un acis, acis, es skaužu tos, kas uzgavilē Tavam ģēnijam, es tik ilgi, tik ilgi Tevis neesmu redzējis, un viņi Tevi redz Tavā Zālamaņa[4] godībā. - Jā, man nevajadzēja ģēniju traucēt; es zināju, ka man sasodīta taisnība, - tas, ko es Tev varu dot, ir nekas un aizdzen Tavu ģēniju, bet es nespēju vairs bēgt, un es tak to varēju. - Nelaime iesākās jau agrāk, viņa pirmā garā vēstule Tevi velti sarūgtināja. Pie visa vainīga mana nolādētā filozofija, sentimentalitāte, naivais egoisms, kas tikai savu personu visur bāž priekšā, meklē tik sev apmierinājuma, savām kaitēm dziedinājuma, ne iedomāties neiedomājas, ka citam tur nav daļas, ka cits tur garlaikojas. Bet Tev man tas nav jāņem ļaunā, es soll auch nicht wieder geschehen,[5] tas ar notika pirmā aizgrābtībā, es citādi esmu prāta vīrs, tas muļķiskais glābiņa sauciens pasprucis tikai netīšām. Es būšu uz priekšu paijiņš, es būšu tā kā visi citi, es neprasīšu tā, ko nevar dabūt, es nelūkošu iegūt ne ar varu, ne ar viltu to, ko nevar piespiest, Gedanken sind frei,[6] un dvēsele ar brīva, nepiespiežama. Es būšu kā citi, un Tu par mani ar nevarēsi smieties. - Es jau ar vienmēr zināju, ka mīlestība ir fiziska, nav nekāda sevišķa, pārdabiska būtne, bet ir augstākais še pasaulē, vienīgais laimes jēdziens. Tomēr glābt viņa neviena nevar, hat's auch nicht nötig,[7] tas ar nav viņas uzdevums. Cilvēks ir mūžam viens, neviens cits viņa nevar saprast, neviens viņam līdzēt - - Mīlestība dara egoistisku, mama uz Tevi greizsirdīga, ka Tu pie manis bijuse, ka es neesot vairs tik mīļš; es pats nespēju vairs pienācīgi atkāpties par labu visaugstākajam Tevī, Tavai nākotnei. Tam nebūs vairs būt, bet, ak, es Tevi tik ilgi, ilgi neredzējis. Es Tev varētu vēl ilgi filozofēt tā man manas [domas] par cilvēka vientulību un par "pārcilvēku" un diezin ko vēl, es varu sākt atbildēt uz Taviem jautājumiem un nebeigt, bet es esmu paijiņš, un tikšu vēl pilnīgi prātīgs, kā daždien godīgs cilvēks. Grau ist alle Theorie,[8] vēl vajaga, un es gribu dzīvot. Es biju kā muļķa zēns, viņam iedod saldumus, un tas stāv un domā, vai tik ir morāliski ēst saldumus, ko teiks tēvs-māte, vai nesāpēs zobi, par ko man nedeva vairāk saldumu. Ja man par daudz labi, tad es izmaitāju sev laimi ar filozofiju. Kad es visu teoriju galaiznākumu, den Stein der Weisen,[9] visu cenšanos, pašas debesis varu apkampt Tavās siltās, ziedošās miesās, kam tad man mocīties ar teorijām un sentimentalitātēm. Ja vēl var būt kas pārāks, ja mīlestība var ne vien aizgrābt un mulsināt visu dvēseli, bet darīt viņu augstāku, dot viņai jaunu, nejaudātu spēku, tad tas var būt tikai nākotnē. Un tagadne ir tik brīnišķi, neizmērojami jauka, ka tikai nelga var viņu upurēt nākotnei. Vēstule nu atkal aizbrauc pār robežu pāri, jo nejaukāka viņa ir, jo garāka iznāk. Bet tomēr - ja viņa ar nejauki gara un dažs Tev izliekas sīvāki teikts, apdomā, ka man vienīgās, mūžīgās bailes, ka es Tevi varētu atkal pazaudēt un es nedrīkstu Tevis pazaudēt, jo es negribu sevis pazaudēt. Es neviena neesmu piesaucis, nevienam neesmu to teicis, ko es Tev teicu, un tad Tev nav jāsver vārdi uz zelta svariem, kā Tu pate saki. Es visu laiku lūkoju Tev rakstīt jautrā, mierīgā, t.i., vienīgi prātīgā garā, bet nekas neiznāca, un ilgāk gaidīt nevarēju. Nav man tā jautrā un mierīgā gara. Es vienmēr domāju, kad atkal Tu būsi pie manis un es dzīvošu atkal pilnīgāku dzīvi, kad savu dzīvību spiedīšu sev pie krūts. Tik drūmā garā kā šodien nekad neesmu rakstījis vēstuli, neviena dzīva vārda nav teikta, bet es Tevi ilgi neesmu redzējis. Sen jau laiks beigt, un par "šeptēm"[10] vēl ne vārds neminēts. Pie "Vaidelotes" tagad sēdu un lasu, rakstīšu, tiklīdz būs labāks prāts,[11] domāju - jūrmalā, uz kurieni laikam aiziešu šonedēļ. "D[ienas] L[apa]" izsūtīta Dravniekam. "B[altijas] V[ēstnesis]" nav vēl devis kritikas - jā, es nezinu, kādēļ Tu no mana rakstura tik ļaunu domā. Portrejas vēl nav gatavas, un man pašam, nabagam, ar nav nevienas, un man vajadzētu vismaz viņas, ja man nav Tevis pašas, manas laimes, manas gaismas. Es Tevi tik ilgi neredzēju, tik ilgi un tik ilgi vēl neredzēšu, cik ilgi, saki, cik ilgi? Un kad [lai] es sev ieskūpstu atkal jaunu dzīves prieku un spēku? Neaizmirsti manis - bet jābeidz, dzīvo vesela, mana dzīvība.

Rīgā 30/V 94.

Vēstule (15604). Pirmpublicējums RuA, 47.-52.lpp. Publicēta arī RGGr, 1977, 25.-28.lpp.; RKR, 19, 191.-193.lpp.

[1] Runa ir par iepriekšējā dienā Liepājā notikušo "Zaudētu tiesību" izrādi.

Lai drīzāk saņemtu lugas eksemplāru, M. Valters personiski ieradies pie Aspazijas Rīgā. ".. saucu sev atmiņā pirmo un, šķiet, vienīgo tikšanos ar Aspaziju. Lai ātrāk dabūtu Liepājā uz teātra skatuves Zaudētas tiesības, gribēju tikties ar Aspaziju. Apmeklēju to Rīgā, neatminos vairs, kādā dzīvoklī. Esot pie kādas aktrises dzīvojusi. Atminos šo tikšanos. Zaudēto tiesību skati pašās beigās tikai formējās. Kādu galīgu veidu tiem dot? Kā rakstniece to redz? Sākumā atklājās kautra dvēsele, nevarīga runā, ar tādu it kā šaubu pieskaņu." (Valters M. Atmiņas un sapņi, I, 1969, 241.lpp.)

"Zaudētu tiesību" izrādi Liepājas Palīdzības biedrībā noskatījusies arī autore.

[2] Šeit es stāvu un nevaru citādi. (Vācu val.). Šos vārdus teicis Mārtiņš Luters 1521. gadā, aizstāvēdamies tiesā.

[3] Atēna - kara, uzvaras, gudrības, zināšanu un mākslas dieviete sengrieķu mitoloģijā.

[4] Zālamans - Vecajā Derībā ir trešais Izraēlas - Jūdejas valdnieks, Dāvida dēls, ko dzemdējusi Batšeba. Viņa valdīšanas laikā bija miers un viņu slavināja par gudrību un noslēgto savienību ar Ēģipti un Feniķiju. Viņam tiek piedēvētas Bībeles grāmatas "Zālamana pamācības", "Zālamans mācītājs" un "Augstā dziesma" ("Dziesmu dziesma"), lai gan tās sarakstītas daudz vēlāk.

[5] Tam vairs arī nav jānotiek. (Vācu val.)

[6] Domas ir brīvas. (Vācu val.)

[7] Nav arī vajadzīgs. (Vācu val.)

[8] Visa teorija pelēka. (Vācu val.). Mefistofeļa replika J. V. Gētes traģēdijā "Fausts".

[9] Gudrības akmeni. (Vācu val.) Alķīmijā "gudrības jeb filozofijas akmens" (lapis philosophorum) ir meklējumu ceļa galamērķis, ar kura palīdzību parastos metālus var pārvērst zeltā.

[10] Veikals, darījums. (No vācu val. Geschäft.)

[11] Iespējams, ka Rainis gatavojies recenzēt Aspazijas lugu "Vaidelote". 1894. gada 23. un 24. septembrī (5. un 6. oktobrī) DL rubrikā "Grāmatu galds" sakarā ar 25. septembrī (7. oktobrī) Rīgas Latviešu teātrī izsludināto jaunās sezonas pirmo "Vaidelotes" izrādi (pavisam 1894./95. gada sezonā luga izrādīta astoņas reizes) publicēta anonīma apcere, kuras ievadījumā teikts: "Luga "Vaidelote" jau pazīstama cien. lasītājiem iz pārspriedumiem "Dienas Lapā" pēc izrādēm Rīgas latv. teātrī; rīdziniekiem bija gadījums lugu redzērt vairāk reizes, citās vietās viņa līdz šim vēl nav uzvesta vienīgi tādēļ, ka prasa lielisku dekorāciju un kostīmu. Drukā luga iznāca, kad izgājušā 1893./94. g. teātra sezona jau bija slēgta, un tādēļ grāmatas pārrunāšanu atlikām līdz šim laikam, kad līdz ar jaunas sezonas sākumu "Vaideloti" atkal izrādīs, lai pildītu teātra kasi. Nupat minētajam "krietnam" nolūkam par labu, kā dzird, izrādīšot arī "prozas pīšļos" nogrimušās Aspzijas "Zaudētās tiesības". Pirmā "Vaidelotes" izrāde šinī sezonā būs jau nākošu svētdien, sept. 25. d. Par šo drāmu mums piesūtītas sekošas piezīmes." S. Viese (Gājēji uz Mēnessdārzu, 1990, 36.-38.lpp.) pieļauj varbūtību, ka recenziju sacerējis Rainis, kā papildargumentu viņa autorībai akcentējot tieši šo 1894. gada 30. maija (11. jūnija) vēstuli. Skat arī 2. vēstules 2. komentāru.

Atvērt