Aspazijas vēstule Rainim Rīgā, 1894.gada 20.maijā : teksts un komentāri

TipsTeksts
Valodalatviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/61786
AutorsAspazija, 1865-1943
AprakstsVēstules transkribētais teksts, komentēts.; Sastādītājs un komentāru autors Jānis Zālītis. Redaktore Sandra Zobena.
Līdzradītājs Zālītis, Jānis, 1951-; Zobena, Sandra
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Sarakste; Aspazija, 1865-1943 -- Sarakste; Vēstules
SaiteAspazijas vēstule Rainim Rīgā, 1894.gada 20.maijā - Aspazija, 1865-1943 - 1894-05-20
Organizācija, kurā atrodas oriģinālsMemoriālo muzeju apvienība
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/61786/
Saistītie objekti
Aspazija, 1865-1943
Rīga (Latvija)
Rainis, Jānis, 1865-1929
Dubulti (Jūrmala, Latvija)
Māsas Zēfeldes
Birzmanis, E. (Ernests)
Bībele. Vecā Derība
Melluži (Jūrmala, Latvija)
Ezerlauka, Olga, dz. 1858
Māsas Zēfeldes
Bērziņš, Arturs, 1882-1962
Birkerts, Antons, 1876-1971
Ūdensjumprava Undina : stāsts
Cīņa par nākamību : novele
Dienas Lapa.
Zaudētas tiesības : drama 5 cēlienos : laiks: tagadne
Saimnieču un zelteņu kalendars ... gadam.
Zeltene : ilustrēts žurnāls jaunavām, sievām un mātēm (ar pielikumu mazajiem lasītājiem)
Mana dzīve un darbi : autobiografija un kopoti raksti
Kopoti raksti : 30 sējumos
Objekta teksts
Aspazija Rīgā 1894. gada 20. maijā (1. jūnijā)

Rīga, 20-tā maijā 1894.

Ak, mīļākais, mīļākais!

Divas vēstules jau saplosīju, kuras Tev gribēju rakstīt, un arī trešā nemaz neiznāk, kādu īsti gribētu rakstīt. Es nevaru un nevaru šodien atsvabināties no sentimentālisma, kurš man gan nāk retāk virsū, bet totiesu jo briesmīgāki. Es nevaru vairs bez Tevis dzīvot, glāb mani, aiznes mani prom no visas šās pasaules un šiem ļaudīm, kādēļ mums jādzīvo šķirtiem, kādēļ es nevaru būt pie Tevim, tikai pie Tevim! (te jau es atkal gribu plēst kopā trešo vēstuli, bet lai paliek, citādi neiznāks nekāda) Visas šās nelaimīgās reakcijas cēlons ir šaubas. Vai ir patiesi mīlestība, vai nav tikai fiziska kaislība? Kamdēļ Tu mani mīli un ne citu? Varbūt Tu biji tādā jūtu stāvoklī, kur Tu būtu mīlējis kaut kuru, kas tikai sieviete? Varbūt Tu aiz pārmaiņas gribi iesākt kādu mazu romānīti, tad labi, es esmu mierā, mēs to spēlēsim kādu laiku, kamēr abi atkal apniksim. Apdomā visu labi, pārbaudi sevi un tad saki man to tikpat atklāti, kā es ar Tevi runāju. Neņem man ļaunā šīs šaubas, man jātiek par visu skaidrībā. Tu prasi manu dvēseli, vai Tev nepietiks ar manu miesu? Apžēlojies, atbildi, atbildi man uz šo jautājumu, neapmelo sevi un mani. Manu dvēseli - vai Tu arī zini, ko Tu ar to prasi? Man nemaz līdz šim viņas nav bijis, jutekļi, fiziska kaislība,[1] dzenulis pēc romantikas ir manas būtes sastāvs, mīlestību, pēc kuras līdz šim ilgojos, par kuru rakstu, to es pate līdz šim vēl neesmu sajutuse. Dvēsele? Es domāju un domāju, un nespēju viņu saprast. Kas gan ir dvēsele? Varbūt tikai mīlestībai iespējams viņu modināt it kā pie Undīnes [2]. Vai Tu arī zini, ko Tu no manis prasi? Tad arī Tev man viss jādod, visa Tava dzīvība, visa nākamība, katra jūta, katra doma, katris upuris, ko vien tikai prasu, ka Tev nav tiesības uz savu pašu dzīvi, ka Tu mani nedrīksti nekad atstāt, jo citādi - -

Bet vai tā ir dvēsele, kad es tā runāju, ne, ne! Kāds tumšs, naidīgs daimons vēl iekš manis karo ar šo uzaustošo dvēseli - tas ir egoisms. Nē, mīļākais, nē. Es no Tevis nekā neprasu, it nekā, bet Tev atdodos sevi visu. - Es Tevi mīlēšu, kamēr Tu mani mīlēsi, es Tevi mīlēšu arī tad, kad Tu mani vairs nemīlēsi, tad es gan tālāk vairs nespēšu dzīvot, bet es Tev nedusmošu, mana dzīvība lūzīs, bet es Tevi mīlēšu… Vai tā ir dvēsele?

Ich sah eine schwarze Wolke aufsturzen, Flammen, Blitz und Erdbeben, aber Jehova war nicht darin, dann [viens nesalasāms vārds] ich ein sanfter Saeusen und - da war Jehova.[3]

Ak, apmierini mani, atrodi Tu to īsto vārdu priekš manis, es gribu patiesību. Manā galvā vesels haoss, es nespēju ne strādāt nekā, un man taču ir jāraksta novele[4] un diezin kas vēl. Es tagad apņēmos 3 nedēļas ar Tevim nemaz netikties, citādi nekas neiznāk no strādāšanas. Labāki būtu, ka Tu tikai tad ietu uz Dubultiem[5], tad es arī ietu ar Zēfeld jkdzēm[6] turpu un mēs kādas pāri nedēļas varētu ik dienas tikties, ko tas līdz, kad es tagad uz kādu dienu aizbraucu, grūti vien atkal šķirties. Ja vari, tad ierīko tā. Esi tik labs, aizej pie Zēfeld[ēm], apprasies, vai viņas jau korteli[7] dabūjušas, aptaujājies arī par nejauko onkuli, vai tas pie viņ[ā]m bijis, un tad raksti man par visu, bet drīz un garu, garu vēstuli. Es tagad arī esmu miesīgi slima, laikam saaukstējusēs. Ja Tu mani sauc, kaut kuru brīdi, tad es metīšu visu pie malas un būšu ar spārniem pie Tevis prom! - dvēs[ele]

Vēstule (15619). Vēstules oriģinālā svītrojumi ar zilu tinti. Pirmpublicējums D, 1930, 11. nr., 1323.-1324.lpp. (ar redakcionālām atšķirībām). Publicēta arī RuA, 35.-38.lpp.; RGGr, 1977, 15.-17.lpp.; AKR, 1, 478.-479.lpp. (ar izlaidumiem).

[1] Nākamais vārds "koķetērija" svītrots.

[2] Undīne - Eiropas tautu (galvenokārt ģermāņu) mitoloģijā ūdensmeita (dažkārt ar zivs asti), kas ar dziesmām un savu skaistumu ievilina ceļiniekus dzelmē un pazudina. Undīne varēja iemantot nemirstīgu cilvēka dvēseli, ja iemīlēja zemes cilvēku un dzemdēja bērnu. Šeit acīmredzot Undīne domāta kā vācu romantiķa Frīdriha Fukē pasakas varone.

[3] Es redzēju melnu mākoni uzkāpjam: liesmas, zibenis un zemes trīce, bet Jehova nebij viņā. Tad es sadzirdēju vieglu žūžošanu, un tur - bij Jehova - - (Vācu val.; teksta tulkojums atbilstoši publicējumam RuA.)

Jehova jeb Jahve - Vecajā Derībā lietotais Dieva vārds, atbilstoši senebreju valodas rakstībai atveidots ar līdzskaņiem YHVH. Jūdaismā valda pārliecība, ka Jehovas vārds ir pārāk svēts, lai to izrunātu. Lai Dievs nebūtu jāsauc vārdā, lietoja arī tādus viņa vārda aizstājējus kā Adonai (Kungs), Elohim (Dievs), Hašem (Tas Vārds).

[4] Domājams, novele "Cīņa par nākamību", ko 1894. gadā no 1. īdz 15. (13.-27.) oktobrim iespiež DL un tajā pašā rudenī laiž klajā P. Bisnieka drukātava.

[5] 1894. (un arī nākamā) gada vasarā Rainis dzīvoja vasarnīcā Mellužos, 14. līnijā (tagad Pumpuri, Salacas iela 4), pie A. Štrauses.

[6] Runa ir par aktrisēm māsām Zēfeldēm, resp., Olgu Ezerlauku un Mariju Zēbergu, pie kurām Rīgā, Elizabetes ielā 26, tolaik bija apmetusies Aspazija.

Olgai Ezerlaukai rakstītas lomas vairāku dramaturgu lugās (to skaitā Eberhardīne Aspazijas "Zaudētās tiesībās"), kuras viņa arī pirmā atveidojusi uz skatuves. (Sīkāk skat.: A. B[ērziņš]. Olga Ezerlauk. (Viņas 25 gadu skatuves darbības jubilejas gadījumā.) // Saimnieču un zelteņu kalendārs 1913. gadam, 11.-13.lpp.; Birkerts A. Olgai Ezerlaukai 80 gadu // Zeltene, 1938, 8. nr., 3.-5.lpp.)

1896. gada martā Rainis O. Ezerlaukai uz viņas dzīvokli nosūtījis glabāšanai 12 nelegālus izdevumus. "Jānis aizsūta grāmatas saglabāšanai, paslēp tās viņam un nesaki par to nevienam cilvēkam, tās ir aizliegtas lietas, pie Tevis tās būs drošībā." (Aspazijas vēstule O. Ezerlaukai 1896. gada martā; 85009)

Aspazijas romānā "Rudens lakstīgala" Olga Ezerlauka un Marija Zēberga figurē kā Olita un Marlena Upenieces.

1920. gada 21. decembrī Raiņa dienasgrāmatā atzīmēts: "Ezerlauk bij atnākusi - lai izrakstot apliecību, ka bijusi aktrise. Viņai dara pāri - nepieņem teātrī un pavalstniecībā, jo esot vāciete." (RKR, 25., 26.lpp.)

[7] Dzīvokli. (No vācu val. Quartier.)