Raiņa vēstule Aspazijai Rīgā, 1894.gada 18.maijā : teksts un komentāri

TipsTeksts
Valodalatviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/61771
AutorsRainis, Jānis, 1865-1929
Oriģināla radīšanas datums1894-05-18
AprakstsVēstules transkribētais teksts, komentēts.; Sastādītājs un komentāru autors Jānis Zālītis. Redaktore Sandra Zobena.
Līdzradītājs Zālītis, Jānis, 1951-; Zobena, Sandra
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Sarakste; Aspazija, 1865-1943 -- Sarakste; Vēstules
SaiteRaiņa vēstule Aspazijai Rīgā, 1894.gada 18.maijā - Rainis, Jānis, 1865-1929 - 1894-05-18
Organizācija, kurā atrodas oriģinālsMemoriālo muzeju apvienība
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/61771/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Rīga (Latvija)
Aspazija, 1865-1943
Zevs (grieķu dievība)
Francija
Bismarck, Otto, Fürst von, 1815-1898
Birzmanis, E. (Ernests)
Vidzeme (Latvija)
Deglavs, Augusts, 1862-1922
Tartu Ülikool
Grīntāls, Dāvids, 1829-1904
Mana dzīve un darbi : autobiografija un kopoti raksti
Vaidelote : drama iz leišu pagātnes 5 cēlienos
Rīga : kultūrvēsturisku romānu triloģija
Materiāli Latviešu tautas medicinai
Latvijas arstneecibas stadi, krati un izstaditi no mag. E. Birsmaņa apteeku preču tirgotavas
Dāvida Grīntāla atmiņas par Krišjāni Valdemāru, 1904
Ziedu klēpis
Objekta teksts
Atvērt (XML)
Atvērt (XML)
Rainis Rīgā 1894. gada 18. (30.) maijā

Rīgā ma[i]ja 18. d. 1894. g.

Mana gaišā Saules meita!

Pie Tevis nāku ar savu tumsu, grēks gan nākt, bet ilgāk nevaru palikt. Kas tā par dienu - vakarējā un šodiena! Es nezinu nekur sev vietas atrast. Cik auksti ir pasaulē! Es nekad neesmu jutis pārāk siltuma, es varbūt bijis par lepnu pēc viņa meklēt un lūgties, bet es nevarēju iedomāties, ka ir tik auksts, ka dvēsele salst. Es manu, man mācas virsū sentimentālisms, ich kann nichts dafür[1] - vienu Tavu kaislīgu, dedzinošu un gudru skatienu, un pietiktu, man jādomā. Es vienmēr sapņoju to pašu jauko sapni par tagadni un nākotni un netieku nekad pie domāšanas. Tiešām, viss ir it kā brīnum jauks sapnis. Patiesa dzīve, tie brīži, kad Tu biji pie manis - un Tu esi pate dzīve -, kad es Tevi turēju savās rokās, elpoju Tavu karsto dvašu, - tas likās sapnis, sapnis. Un, kad es tagad mūžam sapņoju, dzīvoju sapni, ne dzīvi, tad man liekas, ka es atmodies no sapņa un iestājies atkal ikdienišķā, muļķiski mocošā, tik nevajadzīgā dzīvē. Jā, nevajadzīgā - Tava taisnība. Kāda viņai vērtība? Es to šodien dziļi jūtu - un šī dzīve manā varā kā nekas cits pasaulē. Par velti viņu dažs nomet, lai es viņu nemestu par acumirkli laimes, ko Tu man dod. Tukša jau viņa ir, šī dzīve, un nedzīva, kad Tu viņu neiekustini ar savu mazo rociņu. Tavas nelaimīgās lūpiņas, kuras es, negudrais, pārkodu, vairāk žēl nekā šīs zaudētās dzīves. Manās rokās, kuras Tevi apskāva, vēl palikusi salda jūta pāri, it kā smarža paliek ilgu laiku, es visu aizvakaru vēl staigāju ietīts Tavā atmosfērā kā Dzevs[2] zelta mākonī. Man pa prātu plivinājās Tavi vaļējie mati, kas bija izkaisījušies pa visu spilvenu, es viņus salasu kopā pa vienam matiņam, un tam laikam prātam nav cita darba. Ja es arī esmu paša ievadraksta dziļumos vai politikā, - pie katra vārda man iegādājas kāda jauka atmiņa, kura tur it nemaz un it nemaz nav vietā. Es nevaru rakstīt par jauno kabinetu Francijā , man jāiedomājas mūsu laimīgā kabineta,[4] un tad, zināms, nāk atmiņā arī visas citas labās, klusās istabas. Iz rindiņām, kur prātojums par Bismarku[5], uzreiz skatās laukā divas zilpelēkas acis un sajauc pamatīgi visu prātojumu, par dienas jautājumu - ungāra Vekerles civillaulības likumu[6] - jau ir runāt nevar. Muļķis vien paliec cilvēks, bet es ar prātīgu šoreiz nemītu. Ak, bet, ja nāk mana mūžīgā filozofija, tad paliek nelaba dūša, tad es daru īstas muļķības, lai to padzītu, un mama tad ironizē par nelaikā mājās nākšanu. Labāk caur to nekas netiek. Mana nelaimīgā filozofija, tā stāv man ceļā, mūsu starpā; mēs vēl ne visur saprotamies, mēs vēl visu nesakāmies, es Tevi vēl bēgu. Tu man vēl neesi devusi savu dvēseli. Bet vai tad ar nav par daudz prasīts, vai tā nav ΰβρις[7], vai nav jābaidās dievu skaudības kā Paula Heizes "Pasaules bērniem"[8]? Šī pilnīgā, aplamā laime - miesa un dvēsele mana -, vai tā ir iespējama, vai tā neizzudīs kā sapnis. Ja būtu pārgalvim jākož "atzīšanas ābolā"[9], tas būtu ne vien rūgts, bet pilns pelnu. Vai šī maldīšanās būtu panesama? Bet tomēr - lai ar dievi skauž, lai ar būtu sapnis, kaut tik bijis! Dievi skaudīs ne vairāk, kā es skaužu Hinci un Kunci,[10] agrāko un nākamo, un pašu nikno onkuli[11]. Впрочем[12], mīt es ar viņiem nemītu. Es nupat atrodu vēl kādu nomaldījušos matiņu, un domas iet savu ceļu. Vai nav ērmota šī vēstule? Nekad nebiju rakstījis mīlestības vēstuli, šī pavisam izskatās pēc tādas, kaut es ar cik pūlējos prātīgi rakstīt. Bet vai Tu ar biji gaidījusi prātīgu vēstuli? Tu nemaz nezini, cik muļķis cilvēks dažreiz var būt. Ja Tu gribēji ko prātīgu, Tev bija jāpagaida ilgāk uz vēstuli, Tu pate atļāvi, pate gribēji, lai rakstu tūliņ, še Tev nu ir - nevar beigt ne četrās lapas pusēs, kas man savu mūžu nav gadījies. Neļaunojies, es war nicht bös gemeint[13]. Nebūtu tikai es šodien tik desperāts[14]. Raksti, raksti kaut rindiņu, Tu nezini, cik ļoti man tas vajadzīgs par zālēm pret taedium vitae[15], pret šo tohu-va-bohu[16], šo tukšumu dzīvē. Tu mans glābiņš, pie Tevis es turos, ar katru vārdiņu, ar katru mutīti, ar rokas aizskārumu. Tu dod man gabalu dzīves. Kad būs nākamā nedēļa, cik tāļi vēl? Tavs, tavs.[17]

Vēstule (15601 un 15602). Pirmpublicējums D, 1930, 11. nr., 1324.lpp. (vēstules beigu daļa, sākot ar vārdu "Neļaunojies", kas publicēta kā patstāvīga vēstule, domājams, tāpēc, ka tā sākas jaunā lapā). Publicēta arī RuA, 30.-33.lpp. (bez vēstules beigu daļas); RGGr, 1977, 12.-14.lpp.; RKR, 19, 189.-191.lpp.

[1] Es tur neko nevaru darīt. (Vācu val.)

[2] Dzevs, resp., Zevs - augstākā dievība grieķu mitoloģijā. Pārvērties par zelta mākoni, viņš iekļuvis pie cietumā ieslodzītās valdnieka meitas Danajas.

[3] Materiāls rubrikā "Ārzemju kronika" publicēts DL 1894. gada 20. maijā (1. jūnijā).

[4] Piezīmēs vēstules publikācijai RuA (34.lpp.) Aspazija skaidrojusi, ka Rainis te runā par "to viesnīcas istabiņu (Bellevue, tagad Raiņa bulvārī 33, stacijas tuvumā), kur toreiz notika mūsu satikšanās".

[5] DL 1894. gada 18. (30.) maijā šai sakarā teikts: "Vācijā. Visi Bismarka, "vecās, bet gudrās galvas" draugi un pielūdzēji varēs gavilēt; ķeizars Vilums atļāvis celt pieminekli dzelzkancleram pašāVācijas galvas pilsētā Berlīnē. Šo prieka vēsti pasniedz pirmais gan franču laikraksts "Temps", bet tas jau nemazinās prieku. "Temps" piezīmē arī, ka nodrošinājuši pieminekli tūliņ celt vislabākā vietā pie jaunā reihstāga un ķeizara pilīm."

[6] Materiāls DL 1894. gada 20. maija (1. jūnija) un vēlākās publikācijās.

[7] Nekaunība, rupjība, ņirgāšanās. (Grieķu val.)

[8] Rainis te atsaucas uz vācu rakstnieka, vēlākā Nobela prēmijas laureāta (1910) Paula Heizes romānu "Pasaules bērni".

[9] Paradīzes ābols, t.i., laba un ļauna atzīšanas koka auglis ir kārdināšanas un iedzimtā grēka simbols.

[10] Šādi tādi. (No vācu val. frazeoloģisma Hinz und Kunz.)

[11] Aspazijas piezīmēs RuA (34.-35.lpp.) teikts: "Par Onkuli mēs toreiz saucām maģistri un droģistu Birzmani. Viņš bij arī teātru komisijas loceklis un man ļoti labvēlīgi noskaņots. Viņš pirmais man atrakstīja uz Vidzemi un aicināja mani pārnākt uz Rīgu pie Latviešu Biedrības teātra. Tāpat viņš daudz darīja, lai dabūtu uz skatuves manas lugas, ziedodams tam nolūkam arī daudz savu materiālo līdzekļu. Bet, tā kā viņš bij toreiz daudz vecāks par mums (apm. 45 gadi), tad mēs viņu saucām par Onkuli. Par viņu esmu rakstījusi savā romānā "Rudens lakstīgala", to apzīmēdama ar vārdu Bērmanis. Romānā par viņu rakstītais viss saskan ar īstenību."

Farmakoloģijas maģistrs Birzmanis,kurš ar sajūsmu runā par Teātra komisijai iesūtīto Aspazijas lugu "Vaidelote", attēlots arī Augusta Deglava romānā "Rīga" (3. sēj., 1983, 341.lpp.)

Ernests Birzmanis studējis Tērbatas Universitātē, 1892. gadā ieguvis maģistra grādu, aptiekas ("drogu veikala") īpašnieks Rīgā. Publicējis "Materiālus latviešu tautas medicīnai" (1895) un brošūru "Latvijas ārstniecības stādi. Krāti un izstrādāti no mag. E. Birzmaņa aptieku preču tirgotavas" (1896, papildināts izdevums 1897).

Viņa vārds pavīd arī Dāvida Grīntāla atmiņās: "Mag. pharm. Ernests Birzmanis uz sava nama stūra Mazā Grēcinieku ielā Nr. 3 bija uzlicis latvisku ielas nosaukumu, kas tapa liegts un pēcāk no pilsētas valdes noņemts." (Dāvida Grīntāla atmiņas par Krišjāni Valdemāru / V. Zelčas zin. red., 2008, 87.lpp.)

E. Birzmanis dzimis 1860. gadā, tātad tolaik viņam bija 35 gadi un viņš bija tikai piecus gadus vecāks par Aspaziju un Raini.

[12] Starp citu. (Krievu val.)

[13] Tas nebija ļauni domāts. (Vācu val.)

[14] Izmisis. (No latīņu val. desperatus.)

[15] Dzīves nogurums. (Latīņu val.)

[16] No ivrita. Ar šo raksturojumu un zemsvītras paskaidrojumu "Pa latviski: neiztaisīts un tukšs" Rainis "Mazajos dunduros" sācis arī "Mūsu šāgada literatūras apskatu".

[17] Vēstules publikācijai (RuA, 33.-34.lpp.) Aspazija pievienojusi piezīmi: "Šī vēstule runā par mūsu domu starpībām ar Raini dažādos būtiskos mīlas jautājumos. Manas domas bij, ka ieguvums mīlā ir arī zaudējums. Pēc mīlas augstākā kāpinājuma nāk atkal lejupslīdēšana un krišana. Viss top ikdienišķs un pelēks. Iestājas nevēlamā ikdienība.

Rainis bij citādās domās. Viņš runā par mīlas brīnumu. Es šo viņa uzskatu apstrīdēju. Šis mans uzskats, starp citu, arī izpaužas kādā dzejolī, kas ievietots krājumā "Ziedu klēpis" (158.lpp.):

"Tas nava nekad un nevar būt,

Ka divi spētu par vienu kļūt."

Manas domas bij tās, ka tādiem cilvēkiem kā mums ar Raini labāk vajadzēja palikt tikai draugiem. Bet dzīves apstākļi tomēr piespieda rīkoties citādi. Raini arestēja, un viņu vajadzēja glābt. Tagad sākās tā lielā mīla, kas līdzīga mātes mīlai un kas prasa uzupurēšanos un sevis ziedošanu."

Atvērt
Atvērt