Raiņa vēstule Aspazijai Rīgā, 1894.gada 13.maijā : teksts un komentāri

TipsTeksts
Valodalatviešu
URIhttp://dom.lndb.lv/data/obj/61759
AutorsRainis, Jānis, 1865-1929
AprakstsVēstules transkribētais teksts, komentēts.; Sastādītājs un komentāru autors Jānis Zālītis. Redaktore Sandra Zobena.
Līdzradītājs Zālītis, Jānis, 1951-; Zobena, Sandra
PriekšmetsRainis, Jānis, 1865-1929 -- Sarakste; Aspazija, 1865-1943 -- Sarakste; Vēstules
SaiteRaiņa vēstule Aspazijai Rīgā, 1894.gada 13.maijā - Rainis, Jānis, 1865-1929 - 1894-05-13
Organizācija, kurā atrodas oriģinālsMemoriālo muzeju apvienība
Objekta saitehttps://runa.lnb.lv/61759/
Saistītie objekti
Rainis, Jānis, 1865-1929
Rīga (Latvija)
Aspazija, 1865-1943
Rainis, Jānis, 1865-1929
Objekta teksts
Atvērt (XML)
Rainis Rīgā 1894. gada 13. (25.) maijā

Ļoti cienītā Rozenberg jaunkundze!

Vakar, pat aizvakar varēju - fotogrāfijas dēļ - Jums rakstīt, un es rakstu tikai vēl šovakar. Es daudz pa to laiku pārdomāju un galā pavisam sajuku pats savos spriedumos un domās. Varbūt priekš manis būtu labāk bijis, ja būtu tūliņ rakstījis, neko nenogaidīdams, vismaz tad nebūtu stājies Jūsu priekšā tik nenoteikts, ar cietu, kaut ar nepareizu domu. Ko es tagad varu teikt; es nepūlēšos to izteikt sakarā. Jūs sakāt - viss pagājis, varbūt tā vislabāk priekš Jums. Es vienmēr esmu apbrīnojis un cienījis Jūsu stipro individualitāti. Jūs jūtat stipri un dedzinoši, tādas individualitātes var pašas iznīcināties, sadedzināties ašās liesmās, ja atrod sev līdzīgas, bet zvīļot un sulāt, pamazām sagruzdēt tās nevar. Viņu jūtu spēks ir pārāk stiprs, ir tik dzīvs, ka viņam vajag daudz, vienmēr jauna dedzināmā, viņu garam aizvien jauna, liela darba. Flegmatiska daba var gruzdēt, un nav aizdedzināma piepešās liesmās, viņa tikai var sarūgtināt kolerisko. Bet vai nevar arī tā filozofēt - ? Pagājušais nenāk atpakaļ, bet vai viņa vietā nenāk kas cits? Vai brīnums tiešām ir tas visaugstākais, vai ne dabiskais? Un vai tas visu augstākais tiešām iegūstams netīšām, nejauši, uz vienu rāvienu, vai viņš tiešām laimīga gadījuma un ne dzīves, grūtas cīņas panākums? Vai pagājušais bija īsts brīnums, vai Jūs nepārpratāt? Jūs agrāk tak ar meklējāt brīnumu. Vai jūs atradāt? vai ātri atradāt? vai apmierināja Jūs ilgi? - Un tad, vai acumirkļa laime atsver visu dzīvi? Vai nevajag vairāk tādu acumirkļu? Vai spēka gadi ar to apmierinājami? Vai nav noziegums ar to apmierināt, teikt - vairāk nevajag? Bet Jūs varbūt jau tā domājat - labāk būtu, ja man iemeties rakstāmais krampis, jo rakstīts tik daudz bleķa taisni par "aizliegto tematu". Tomēr "vecas draudzības" vārdā vēl vienu acumirkli. Visā darbā un pienākumā jūties tomēr bezdievīgi vientuļš, - vai man ar vajadzīgs brīnums? - es meklēju dvēseles. Mans apmierinājums tagad, ka Jūs visādā ziņā rīt redzēšu. Es neticu Jūsu "brīnumam", ja Jūs rīt nerādieties, es neticu Jūsu sirdij. Sveiki!

Rītdien Jūs redzēs

Jūsu Pliekšāns.

Rīgā

Ma[i]ja 13. d. 94 g.

Vēstule (107209). Pirmpublicējums D, 1930, 8. nr., 932.-933.lpp. Publicēta arī RuA, 27.-29.lpp.; RGGr, 1977, 10.-11.lpp.; RKR, 19, 188.-189.lpp.

Atvērt (DOC)